Mūsu «Bauskas Dzīves» žurnālistes Ingas Muižnieces dokumenti bija jau izsijāti caur smalko pārbaužu sietu, un viņa tika akreditēta ASV prezidenta Džordža Buša vizītei.
Mūsu “Bauskas Dzīves” žurnālistes Ingas Muižnieces dokumenti bija jau izsijāti caur smalko pārbaužu sietu, un viņa tika akreditēta ASV prezidenta Džordža Buša vizītei. Domas mums katram var būt savas un dažādas gan par Savienotajām Valstīm, gan par Bušu, tomēr šāda līmeņa vizīte ir notikums un tieši notikumi ir jebkura plašsaziņas līdzekļa maize. Tādēļ satraukts mulsums mūs pārņēma, kad Inga 4. maijā salauza kāju. Kā viņa pati saka – “esmu iesprūdusi stopkadrā uz ilgāku laiku”.
Saglabājusi vēl nelielu cerībiņu, ka varbūt varēšu Ingas akreditāciju “pārspēlēt” uz manu vārdu, zvanīju Ārlietu ministrijas atbildīgajiem. Tomēr atbilde bija – nekas te līdzams nav, jo pa divām dienām jaunu dokumentu pārbaudi veikt nepaspēs… Duālas izjūtas, sagaidot un pavadot pasaules lielākās demokrātijas līderi, kas ir kaismīgs preses brīvības aizstāvis.
Džordža Buša ideāli brīvības un demokrātijas centienos man ir iedvesmojoši. Uzskatu, ka ASV prezidents šoreiz pat pārspēja pats sevi, pirmo reizi publiski visai pasaulei vairākkārt nepārprotami norādot, ka Baltijas valstis tika okupētas, ka Krievijai tās jārespektē. Lielvalsts vadītājs atzina arī, ka Jaltas konference iztirgoja mazo valstu brīvību un tātad arī Amerikai par to jāuzņemas atbildība. Džordža Buša runas daļa par minoritātēm valstīs arī nebija nekas nepareizs, turklāt manas ausis īpaši uztvēra to, ko reti kāda augstu stāvoša persona pasaka, – “minoritātei arī ir pienākums pret šo valsti būt labiem pilsoņiem”. Tas parasti tiek piemirsts…
Vizīte bija ASV sabiedrisko attiecību perfektuma demonstrējums. Buša kundze Lora paspēja cieņu izrādīt gan staļinisma upuriem Okupācijas muzejā, gan nacistu upuriem Rumbulā. (Atcerējos nesen Krievijas televīzijā dzirdēto cilvēktiesību un Baltijas valstu aizstāves, Krievijas demokrātu savienības līderes Valērijas Novodvorskas, teikto – katrs normāls cilvēks ir vienlaikus antikomunists un antifašists.)
ASV ir lielvalsts, kurā ilgi spēj labi kopā sadzīvot tik daudz rasu, kultūru un tautu, tā pati šo māku ir apguvusi lieliski. Tādēļ es Buša runu neuztvēru kā moralizējošu pamācību, bet gan kā valsts labās prakses, kas nebūtu peļama arī mums, izklāstu. Un es pilnīgi akceptēju to, ka mums optimisma un cerīga skata nākotnē tiešām ir par maz. Smalkjūtīgs brīdis sabiedriskajās attiecībās bija Buša runā pieminētais Irākā bojā gājušais virsleitnants Olafs Baumanis un viņa sieva Vita, ko Amerikas puse īpaši bija aicinājusi uz Mazo ģildi. Tās ir nianses, kādas mums, organizējot savu ikdienu un svētkus, dažkārt trūkst.
Galu galā – Latvijai un mūsu tautai šis lēciens no Padomju Savienības totalitārisma līdz šodienai ir bijis grandiozs. Mēs paši to dažkārt pat neprotam novērtēt, jo tā patīk gausties. Tādēļ mana tiešām kvēlākā vēlēšanās ir, lai ASV prezidenta Džordža Buša nemitīgi atkārtotais, ka mēs esam demokrātijas paraugs, ka mēs esam maza valsts ar lielu dūšu, ceļ mūsu pašapziņu un vairo optimismu, turpmākos darbus veicot un katram savu dzīvi Latvijā dzīvojot. Citādi tā stulbi sanāk – pasaule teic, ka mēs esam labi, bet paši skandinām – esam slikti.
Vēl par duālo. Drošības dienesti, kam par šo darbiņu algu maksā, šoreiz ļoti “izbrauca” uz Rīgas iedzīvotāju un viesu rēķina. Vai tiešām mūsdienās drošību garantēt nav iespējams neuzkrītošāk, modernāk? Žēl, ka ārzemju žurnālisti nevarēja ielās, kafejnīcās satikt normālus rīdziniekus, ar ko aprunāties. Ne Nīderlandē, piemēram, ne Briselē ļaudīm neliek evakuēties un citādi domājošo piketus arī neaizsūta pie zoodārziem. Kāds vienmēr ir par, kāds ir pret – tas taču normāli.
