Atšķirībā no nedaudzajiem, kuriem «Bauskas Dzīvē» ne visai patīk raksti par mīļdzīvnieciņiem, mani tie vismaz neatstāj vienaldzīgu.Es apbrīnoju pašaizliedzību rūpēs par tiem, kas ir pieradināti. Man pat liekas, ka cilvēki, kas uzņemas gādību par mazajiem un neaizsargātajiem mūsu līdzgaitniekiem, bez kuriem nav iedomājams līdzsvars dabā, gluži vienkārši nevar būt ļauni.Skaidra kopainaArī mūsu mājās patvērumu raduši dzīvnieki, kuriem gan nav tik aizkustinošu stāstu kā mīļajām radībiņām, par ko raksta Bauskas žurnālisti, bet viņi ir bezgala pateicīgi, ka ik dienu noteiktā laikā un zināmā vietā ir nolikts trauciņš ar ēdamo un piena lāse. Skatoties, kā starp asajiem zobiņiem pazūd reņģu augumiņi un kraukšķ sausās barības zvaigznītes, mēģinu atcerēties, kā kurais te nonācis. Nepārstāstīšu katra biogrāfiju, kuras sākumposmu patiesībā nemaz nezinu, to varu tikai nojaust. Taču kopaina man ir skaidra, un par to vēlos atgādināt tiem, kam vara un teikšana kā pilsētā, tā novados.Kad neveras ne durvis, ne logsDzīvoju uz robežas ar Bauskas vecpilsētu. Te mīt daudz vecu cilvēku, kuriem gadu gaitā nav izdevies tikt pie labiekārtotiem dzīvokļiem kā, piemēram, ieceļotājiem no brālīgajām kaimiņvalstīm. Šie ļaudis neapturami noveco, un pienāk aiziešanas brīdis. Tukšs paliek dzīvoklis un pat vesela māja. Šajā tukšumā nereti atrodas kāda dzīvība – mīļdzīvnieks, lolots, lutināts, dažkārt arī vienīgais, ar ko dalīti prieki un bēdas, un arī azaids, visbiežāk zivtiņas, kā jau reņģēdājiem piedien.Kad māja vai istaba palikusi tukša, kaķis ir nesaprašanā, kāpēc neveras ne durvis, ne logs. Paiet dienas, un izsalkums dzen meklēt iztiku tālāk no pierastā pagalma, jo tur, izņemot kājas spērienus, neko citu nesagaidīs. Vairāki zināmu un nezināmu aizgājēju kaķīši laika gaitā ir pārnākuši uz mūsu mājas dārzu un mēnešiem, pat gadiem kļuvuši par savējiem. Iespējams, mīlestības ticis mazāk, bet paēduši gan bijuši, līdz slimība pieveikusi vai arī tie kļuvuši par medījumu draiskajiem šoferiem, vai tos saplosījuši kāzu laika satracināti suņi. Par pēdējā pienācēja, tumšpelēka pūkaiņa, iespējamo neseno mīļdzīvnieciņa lomu liecina pretblusu siksniņa ap kaklu. Diemžēl uz sludinājumu «Bauskas Dzīvē» neviens nav atsaucies, un tumšpelēkais kamols ik rītu ierodas pēc dienišķās devas, bet naktī viņa vieta ir plēves mājā iekārtotā migā.Jārokas līdz nežēlības sakneiŠoreiz daudz nerunāšu par vēl sāpīgāku tēmu – ar nodomu pamestiem kaķēniem, no kuriem vēlāk veidojas veselas kolonijas nelaimīgo – mazdārziņos, lauku šķūņos, pat kapsētās. Vainīgos, ja vien kādam būtu vēlēšanās tos sameklēt, vajadzētu bargi sodīt, jo pamest dzīvu radību badā un salā ir noziegums, kas paredzēts likumā par dzīvnieku aizsardzību. Kāpēc sākumā pieminēju varu un teikšanu? Vietējai varai, sociālajiem darbiniekiem, kas bieži vien ir vienīgie vecļaužu aizgādņi, būtu jāgādā arī par dzīvniekiem, kuri pēc saimnieka aiziešanas palikuši vieni, rodot tiem vietu patversmē vai pie cilvēkiem, kuriem sirds vietā vēl nav ievēlies akmens. Tikai nevajadzētu atrunāties ar pamācību kā citas reizes – bez saimnieka palikušos kaķus un suņus nebarot, piesolot pat sodu par to. Cietsirdību nevajag tik atklāti demonstrēt, bet meklēt risinājumu jau pašā saknē, sākot ar ģimeni, skolu un sabiedrību kopumā.
