Cienījamā redakcija! «Latvijas Avīzē» 24. martā publicēts mans raksts «Par bagātnieku solidaritāti» (saīsināts), par kuru saņemu daudzas manu viedokli atbalstošas atsauksmes.Tādas ir arī no maniem kara gadu skolasbiedriem, piemēram, brunavietes Laimdotas Mustermanes, kura izsaka vēlēšanos, lai raksts tiktu publicēts arī avīzē «Bauskas Dzīve», to Bauskas puses novados lasa vairāk nekā «Latvijas Avīzi». Tāpēc pārsūtu jums šo rakstu.Saistībā ar Ģirta Rungaiņa interviju: «Pensionāri atbildīgi par nacionālas valsts nākotni?» (Latvijas Avīze 2011. gada 17. martā)Ģirts Rungaiņa kungs savā intervijā «Latvijas Avīzei» un citur atkārtoti uzsver, lai glābtu sociālo budžetu un valsti no sabrukuma, pensionāriem jābūt solidāriem un valsts attīstības vārdā jāpiekrīt pensiju samazinājumam, atsakoties no kādas savas pensijas daļas. Tai pašā laikā viņš nav teicis ne vārda par bagātnieku solidaritāti, ko viņi varētu darīt, lai papildinātu sociālo budžetu.Atkal izpaužas bagātnieku Latvijā ieviestais ačgārnais princips: «Kam ir daudz, tam vajag vēl, kam ir maz, tam jādalās ar citiem.» Loģiski būtu, ka tam, kuram ir daudz, pirmkārt, būtu jādalās ar tiem, kuriem ir maz. Diemžēl tas tā nav, un arī Rungaiņa kungs, kā noprotams, tā nedomā, jo nav nekādu priekšlikumu, ko bagātākie varētu dot budžeta papildināšanai. Tie varētu būt: progresīvais ienākuma nodoklis, ko praktizē daudzās valstīs; lielāks īpašumu nodoklis, arī progresīvs bezbērnu nodoklis. Diemžēl ne Saeimā, ne valdībā tālāk par runāšanu šajos jautājumos netiek. Noprotams, ka tur pārstāvētie, bieži vien no bagātajiem atkarīgie cilvēki personīgi šo jautājumu risināšanā nav ieinteresēti.Kurš par kuru maksāRungaiņa kungs uzsver, ka, dodot darbu savos uzņēmumos vairākiem simtiem cilvēku un nomaksājot miljonu latu nodokļos, viņš maksā pensijas daudziem pensionāriem. Taču šo miljonu viņš nemaksā no savas peļņas, tie ir viņa uzņēmumos strādājošo nodokļi. Arī ar trim bērniem ģimenē Rungaiņa kungs ir izpildījis tikai minimālo devumu, lai tauta pastāvētu, ar viņa materiālo nodrošinājumu bērnu varēja būt vairāk.Tiesa, esošā pensiju sistēma nav visai taisnīga. Ja skolā nauda seko skolniekam, tad līdzīgi vajadzētu ieviest principu, ka pensionāram seko viņa bērnu iemaksas sociālajā budžetā, kuram tās būs lielākas, tam arī būtu tiesības saņemt lielāku pensiju. Arī sievietēm ar bērniem jābūt tiesībām ātrāk iet pensijā, jo viņas ir izaudzinājušas jauno paaudzi, kas var pelnīt līdzekļus viņu pensijām. Pašlaik bieži ir tā, ka vairāku bērnu mātes, kuras devušas lielāku ieguldījumu valsts nākotnei, saņem mazāku pensiju nekā sievietes, kuras nav bērnus audzinājušas un varējušas strādāt labāk atalgotos amatos.Šo apsvērumu dēļ neuzskatu, ka man būtu jāatsakās no kādas savas pensijas daļas, īpaši manā vecumā, kad pasliktinās veselība un vairāk līdzekļu vajadzīgs ārstniecībai. Man ir darba stāžs vairāk nekā 60 gadu, un iespēju robežās vēl turpinu strādāt un maksāt nodokļus. Arī mani bērni un jau strādājošie mazbērni budžetā iemaksā daudz vairāk, nekā tērēju es. Kāpēc mana meita, kura izaudzinājusi sešus bērnus, faktiski bez vīra atbalsta, pensijā nevarētu iet sešus gadus ātrāk, lai varētu palīdzēt audzināt mazbērnus, jo viņai ir pensijas pelnītāji? Loģiski un taisnīgi būtu, ka no kādas daļas pensijas atteiktos tie, kuri būtu varējuši, bet nav izaudzinājuši pensijas pelnītājus, bet tagad bieži vien kā vientuļie pensionāri prasa sociālo dienestu palīdzību.Atbalsta iespējaApsveicama un atbalstāma ir iecere dibināt demogrāfisko lietu padomi Ministru prezidenta vadībā, kas veiktu radikālus pasākumus cilvēkresursu atjaunošanā un beidzot apturētu jau daudzus gadus esošo tautas izmiršanu. Bez organizatoriskiem un skaidrojošiem pasākumiem tas prasīs arī līdzekļus, īpaši vairāku bērnu ģimeņu atbalstam, lai tās, kas dod lielāku ieguldījumu Latvijas nākotnei, nebūtu sliktākos apstākļos nekā tās, kas to nedara. Šeit tad baņķieri un citi bagātnieki varētu parādīt savu solidaritāti, sniedzot materiālo palīdzību gan bērnudārzu celtniecībā un uzturēšanā, gan ģimeņu atbalstam, piemēram, izsniedzot kredītus ar atvieglotiem atmaksas nosacījumiem.Rungaiņa kungs savā intervijā ir pieminējis Prūsijas kanclera Bismarka darbību pensiju sistēmas ieviešanā. Taču viņam būtu lietderīgi arī iepazīties ar pasākumiem dzimstības veicināšanai pirmskara Vācijā, tautā dēvētiem par Hitlera likumiem. Cik atceros, to būtiskākās nostādnes bija, ka vecāki nedrīkst iebilst jauno nodomiem veidot ģimeni. Turklāt, lai jaunieši nebūtu materiāli atkarīgi no vecākiem, jaunās ģimenes vajadzībām tika piedāvāts kredīts ar atvieglotiem noteikumiem un dzēšanas nosacījumiem:ja ģimenē nav bērnu, jāatmaksā viss kredīts;ja ir viens bērns, jāatmaksā 75% kredīta;ja ir divi bērni, jāatmaksā puse kredīta;ja ir trīs bērni, jāatmaksā tikai 25% kredīta;ja ir četri bērni, kredīts pilnīgi tiek dzēsts (tolaik, tautas valodā izsakoties, – „abgekindert”, t.i. nosegts ar bērniem).Ja Rungaiņa kungs u.c. baņķieri piedāvātu šādus kredītus jaunlaulātajiem, tas būtu reāls ieguldījums dzimstības veicināšanai, tā būtu solidarizēšanās ar tautu Latvijas labākas nākotnes vārdā.Tomēr laikam naivi cerēt uz šādu mūsu baņķieru solidaritāti.
