Janvāra sākumā no draudzenes vienmēr saņemu pašgatavotu apsveikumu un gadumijas vēstuli. Tajā ir ne tikai tradicionālie vēlējumi, bet arī pārdomas. Man tie noder, domājot par savu dzīvi šajā krīžu un nopūtu laikā.Laikam jau katram no mums ir, par ko pateikties Dievam, ja vien nav nācies piedzīvot sāpīgus un neatgriezeniskus zaudējumus. Divas no trim draudzenes meitām, nu arī krustmeitiņa dzīvo un strādā tālu no Latvijas. Bet ir lētās aviosabiedrības, un māsu ģimenes varējušas apciemot viena otru. Turklāt attālums meitām nav šķērslis, ik vakaru viņas ar mammu sazinās internetā. Ar visu atšķirtību pasaules telpā šī dzimta turas kopā ciešāk, nekā dažs ar savējiem kaimiņos dzīvojot. Aug trīs mazbērni, pagaidām vēl visiem pieaugušajiem ir darbs, veselība – īsta bagātība!Tomēr aizvadītajam gadam draudzene ir pateicīga vēl par ko. Pāris dienu vasarā viņa ciemojusies pie radiem Kolkā. Ieradusi mosties ap četriem, rītos gājusi uz jūru, lai netraucēti, visās niansēs izbaudītu saules lēktu. Šo miljoniem gadu veco un ik reizi citādāko brīnumu – gaismas dzimšanu, dienai sākoties. Pati sev par pārsteigumu, viņa tobrīd jutusies laimīga kā Gētes Fausts, vēloties apturēt mirkli, pret kuru visas citas domas šķitušas sīkas un nesvarīgas.Lai mums katram šogad būtu viens šāds laimes brīdis! Ar saules lēktu vai rietu, ar smaidu, skūpstu vai sniegpārsliņu uz vaiga. Vien būsim pieticīgi, jo mirklis ir īss.
