Ziedoņa laiks neviļus lika atcerēties kādas sentimentālas dziesmas fragmentu: «Atraksti man vēstuli bez vārdiem, /Atraksti ar ievas ziediem vien…».
Ziedoņa laiks neviļus lika atcerēties kādas sentimentālas dziesmas fragmentu: “Atraksti man vēstuli bez vārdiem, /Atraksti ar ievas ziediem vien…” Šī melodija, manuprāt, turētos topā arī mūsdienu šlāgeru populārajās aptaujās, kur izskan jo daudz lipīgu melodiju, ko ļaudis klausās. Apcerīgums šoreiz vairāk raisās nevis par melodijām, bet par vēstulēm.
Tā sagadījies, ka šonedēļ redakcijas iknedēļas sanāksmē tika nolasīts mūsu bijušās kolēģes Ilzes Zariņas-Kārkluvalkas sūtījums no Talsiem. Viņa nevarēja ierasties grāmatas “Laikmetu svaros. Ieskats “Bauskas Dzīves” vēsturē” atvēršanas svētkos. Taču tajā dienā un tajā stundā ir bijusi kopā ar mums domās un savas noskaņas izsacījusi vēstulē, apskaužami emocionālā un siltā. Tik jauki savirknēti vārdi un domas skar sirdi, kuras ietrīsēšanās nemaz vairs nav modē. Prāts un aprēķins, jā, tie gan ir svarīgi un noteicoši. Tādēļ arī mūsu lasītāju sirsnībā rakstītas un atsūtītas rindiņas ir patīkama nianse darbdienu steidzībā.
Jāsamierinās, ka pastkastē atkal būs kārtējais rēķins par telefonsarunām, elektrības patēriņu vai citiem komunālajiem maksājumiem. Oficiāli vēstījumi, tādi, kāds ir šis laiks. Tādēļ labprāt atceros epizodes, kas ļoti smalki un dziļi pauž vēstules būtību. Man pazīstams šoferis, būdams pavisam tālu prom no mājām, kravājoties mantās, atradis meitiņas rakstītus vārdus. Bērns, tēti pavadot braucienā, līdzi devis mīlestību. Redzēju, kādu aizkustinājumu juta adresāts.
Sirms vīrs atzinās, kas viņam palīdzējis būt stipram smagajos kara gados. “Zini, es ar to kaimiņu meitu biju tikai sabučojies, bet viņa man iedeva līdzi savu fotogrāfiju ar uzrakstu. To visu laiku glabāju kabatas makā pie sirds. Kad pārņēma bezcerība, pavēros bildītē un kļuva vieglāk.”
Kāda atraitne glabā jau pavisam nodzeltējušu lapi ņu. Vīrs to sūtīja no dienesta vietas un sāka ar uzrunu “mīļo sieviņ”. Divi īsi vārdi, kas dažam varbūt izraisa smaidienu, bet sirmā kundze šo sirsnību joprojām glabā dvēselē. Vecmāmuļa krāj mazbērnu īsus sveicienus, jo tie viņu notur pie šīs dzīves.
Papīrs sadzeltē, sabirzt, bet tā spēja personificēt jūtas ir gluži neticama. Kaut arī sācies elektroniskā pasta un datorsazināšanās laikmets, vēl atrodas naivas būtnes, kas pa retam uzraksta vēstuli. To saņemot, kāds mirklis uzvējo mūžību tās vienkāršākajā izpausmē – cilvēciskā tuvībā un sapratnē. Šķiet, katrs taču zinām, kas gaida manu vai tavu vēstulīti. Neslinkosim, uzrakstīsim to un kaut vai nedaudzos vārdos pateiksim labu, zinot, cik ļoti kādam ir vajadzīgs šis uzmundrinājums.
