Bauskas novada Ceraukstes pagasta mājās «Puķes» saimniekojusi tagadējās sētas kopējas Ainas Skrabes krustmāte Irma Šneidere, ko te atminas ar lielu cieņu un mīlestību. Namā valda mieru raisoša aura, bet pagalma «oāze» kalpo par lielisku kūrorta vietu Ainas draugiem no Rīgas.
Klausās krustmātes stāstus
Mūra māja ar ložu atstātām pēdām, slienas pilsētas un pagasta robežvietā. Aina noteic, ka agrāk, viņas vecvecmammas laikos, te bijusi maza mājiņa «Puķītes». Tagad šajā vietā ir aka.
Aina ir dzimusi un augusi Rīgā, bet vasarās kopā ar māsām jau kopš bērnības dzīvojusi pie krustmātes Ceraukstē. Kara laikā «Puķītes» nopostīja, mūra māja «Puķes» uzcelta ap 1945. gadu. Ēku mantojumā Aina saņēma pagājušā gadsimta 80. gados, bet uz dzīvi Ceraukstes pagastā pārcēlās 90. gados.
Dzīvojot pie krustmātes, Aina mantojusi mīlestību pret darbu un kārtību. Ceraukstietes sirdī krustmātei ir īpaša vieta: «Viņa bija gudra sieviete. Prata stāstīt kā neviens – ar lielu kaisli un inteliģenci. Viņas balsī es varēju klausīties stundām ilgi.»
Rehabilitācijas centrs
Aina lepojas ar milzīgu pagalmu. Robežu starp pagalma vienu pusi iezīmē stāva grava jeb vairākus metrus dziļš milzu grāvis, kur ierīkota pastaigu taka, uzlikts tiltiņš. «Trīssimt metru attālumā ir upe. Katru vasaru draugi no Rīgas brauc uz manu «rehabilitācijas centru»,» smaidot noteic Aina.
Visi te smeļas mieru, klausās putnu dziesmās un upes čalās. Lielajā gravā ir vairākus desmitus metru gara pastaigu taka, kur var baudīt dabas jaukumu. Mājā smaržo pēc āboliem. «Žēl, ka ābolus nevar nodot. Katrā kārtīgā latviešu sētā vai pagalmā ir pa kādai ābelei, bet augļus nav, kur likt,» skumīgi noteic Aina.
Viņa slavē kaimiņus. «Pēteris Neikšāns izraka milzu dīķi, sašķūrēja smilšu vaļņus, lai mūs nesasniegtu troksnis no šosejas, arī pagrabs nu ir sauss un ūdens iekšā netek. Liels paldies! Man ir lieliski kaimiņi arī otrpus lielajai gravai. Organizējam pavasara un rudens talkas, iekopjam apkārtni,» stāsta Aina.
Īstajā vietā
Blakus dzīvojamajai mājai slienas saimniecības ēka. Tā pārcietusi ne mazums stindzinošu brīžu. «Puse ēkas nodega, to atjaunojām. Pirms pāris gadiem lielā vētra saimniecības ēkai norāva metāla jumtu. Naudas, lai uzliktu jaunu, nebija. Kāds labs meistars sazāģēja salocīto jumtu četrās daļās un uzlika to vēlreiz. Tas kalpo vēl šodien,» atceras Aina.
Saimniece pagalmā iekārtojusi puķu dobes un kopā ar kaimiņiem izveidojusi gaisīgu pļavu, kur vienuviet zied dažādu šķirņu puķes. Aina noteic, ka viņa ir īstajā vietā: «Mana vectēva uzvārds bija Dīķis. Tagad te pāri ceļam slienas kaimiņu izveidotais Dīķu kalns,» sakritību atklāj Aina.
Sarunas beigās Aina vēlreiz ar saviļņojuma asarām acīs atminas krustmāti, atzīstot: «Visskaistāko ziedu pasaulē Dievs dēstīja cilvēka dvēselē.»
