Nākamnedēļ darbā pilsētā varēsim ierasties visas dienas. 5. jūlijā plānotā akcija «Diena bez sabiedriskā transporta» nenotiks. Taču tas nenozīmē, ka problēmu vairs nav. Joprojām iespējams, ka pasažieru autobusi pa lauku ceļiem neripos.Autobusi no Bauskas uz Rīgu ir ar zemām atzveltnēm, krēslos ir par šauru, blakussēdētāji traucē, logi ir netīri, šoferi nesmaida, reisi kavējas, biļetes ir dārgas. Lauku autobusos ir karsti, braukšana ir kratīšanās pa grubuļainiem ceļiem – kā lavīna publiskajā telpā birst pārmetumi vietējam pārvadātājam. Daļa iebildumu ir pamatoti, tomēr ne visā var vainot uzņēmēju. Jāatceras, kāds ekonomiskais trieciens «Aipam» tika radīts, uz laiku liedzot strādāt Rīgas maršrutā. Daudzas ieceres, tostarp par jaunu autobusu iegādi, izjuka. Jāsaprot, ka sabiedriskais transports paredzēts visplašāko sabiedrības slāņu lietošanai. Autobusos brauc ne tikai smalki kopti, bet arī, atvainojos, nočurājušies večuki, pēc kuru izkāpšanas salonā dvinga valda vēl pāris stundu. Pieprasīt no pārvadātāja augsta līmeņa komfortu nav iespējams.Vēl, man šķiet, mēs pārāk maz iestājamies vietējā uzņēmuma aizstāvībai. Akciju ar melnajām lentēm daudzi uztvēra kā atraktīvu izrīcību, nevis skarbu iespējamās realitātes paredzējumu. Internetā daudz pozitīvu atzinumi par «jauko» nokļūšanu Rīgā, izmantojot nelegālos pārvadātājus. Par traģisku, ne komisku jāsauc situācija, kad pirms vairākiem gadiem kāda Valsts ieņēmumu dienesta darbiniece klāstījusi paziņām, cik ērti uz Rīgu braukt ar «dušmaņiem». Ja ik dienu pārsimt latu iekrīt pelēkās ekonomikas darboņu makos, kādas mums ir tiesības ko pieprasīt no legāli strādājoša uzņēmuma?
