Lietuviešu radi Līgosvētkos tika uzņemti mūsmājās. Ciemojušies Bauskā ne reizi vien, taču pilsētu izstaigāt kājām gan nebija mēģinājuši. Pēcsvētku dienā dažu stundu laikā miests tika apgūts un aplūkots. Pirmais, kas tika pamanīts, – ziedi. Ne tikai sev vietu radušie svētku siena ķīpās, ne arī oficiālajās pilsētas dobītēs un puķu podos, bet tie, kas ir pie baušķenieku mājām. Daudz krāšņu dažādziedu kupenu līgojas teju pie katra nama stūra, dārza vai sētas staba. Lai arī nams ir laikazoba pamocīts, tas ar spilgtu ziedu akcentu ainavā atdzīvināts. Arī meijas pie sētām un stabiņiem, ozollapu, peoniju, rudzupuķu vainagi un citi elementi radīja ļoti patīkamu iespaidu.Tad nu es tā padomāju – cik daudz no tā, ko pamana viesi, ikdienā redz un ievēro vietējie? Puķes pie mājām, interesanti vides elementi. Parks un skaista strūklaka. Smuki, bet nu un? Varam vēl anonīmi laikraksta portālā pagausties, cik nemākulīgi sastādīts satiksmes aplis, cik neizteiksmīga ir jaunā puķu dobe, cik atkal ir slikts pilsētas ainavas veidotājs.Kad kaut kam dienu no dienas ej garām, ar laiku to gluži vienkārši vairs nepamani. Gluži kā Gustavo dziesmā: «Stabs, stabs, stabs, stabs. Koks, koks, žogs, žogs…» Noteikti tā ir arī ar mums. Mums liekas, ka tas nav nekas īpašs, jo tā bijis vienmēr. Droši vien arī pilsētas namu saimnieki, gadu no gada rotājot savu māju un sētu, jau sen nedomā, ka dara kaut ko īpašu, arī tuvākie kaimiņi pieraduši… Bet tad ierodas tālāki viesi, kas apbrīno un priecājas.Acīmredzot, arī esot savā pilsētā, jāmāk uz visu paskatīties kā ciemiņam. Jāiedomājas, kā būtu, ja nebūtu tās ziedu dobes, šī soliņa vai tās strūklakas. Varbūt tad izdosies saskatīt un priecāties par to skaistumu, kas ir līdzās mums katram ikdienā.
