Bauskas 1. vidusskolas 12.a klases skolnieces Beātes Keišas šovasar piedzīvotais vieniem šķitīs neprāts, citi meiteni uzskatīs par varoni.
Bauskas 1. vidusskolas 12.a klases skolnieces Beātes Keišas šovasar piedzīvotais vieniem šķitīs neprāts, citi meiteni uzskatīs par varoni. Savukārt pašas Beātes atziņa ir pavisam vienkārša: “Es pirmo reizi mūžā sapratu, ko nozīmē strādāt.”
Kā tas ir – būt strādniecei?
– Darbs – tā nav skola, nebastosi ne minūti. Tur nedrīksti, kā tas nereti gadās mājās, sadomāt, ka šodien laikam sāpēs galva vai vēders, un uz mācībām neiet. Vienu reizi gadījās nokavēt piecas minūtes, transports pievīla, brāziens bija pamatīgs. Sākumā brīva bija puse dienas nedēļā, bet pēdējā mēnesī vajadzēja darbā būt visas septiņas dienas.
Atklāj noslēpumu, kur ir tā vieta, kur tik traki izstrādina cilvēkus? Kā tu tur nokļuvi?
– Man palika 18 gadu, un es ļoti vēlējos patstāvīgi pastrādāt. Iesniedzu dokumentus aģentūrā un pēc kāda laika saņēmu uzaicinājumu strādāt itāliešu restorānā “La Perla”, kas atrodas Gērnsijas salas pilsētā Sentpīterportā. Es vēlējos nopelnīt naudu, pabūt ārzemēs. Turklāt tādā vidē, kur varētu uzlabot kursos iegūtās angļu valodas zināšanas, jo skolā mācos krievu un vācu valodu.
Kad biju uzzinājusi darba pienākumus, restorānā man vajadzēja apkalpot viesus – pieņemt ēdienu pasūtījumus, tos aiznest un pēc tam novākt traukus.
Darbs šķiet smags. Kā tādu režīmu var izturēt?
– Tagad es zinu – tāds ir darbs. Ir jābūt ļoti stipram raksturam, lai to izturētu. Tagad varbūt pati brīnos, kā spēju. Kāda meitene, ar ko braucām kopā, īsā laikā nomainīja desmit darbavietas, jo nekur nespēja noturēties. Viņai vienkārši trūka rakstura stingrības. Ir tik viegli drusku pažēlot sevi, sāpošās kājas, rokas, ļauties vēlmei vēl minūtes desmit no rīta pagulēt. Man pirmajās dienās šausmīgi sāpēja kāju pēdas, jo apsēsties nedabūju 13 stundas. Taču pie tā pieradu. Grūtāk gandrīz bija galvai – atcerēties pasūtījumus, kas kuram galdiņam kad jāaiznes. Sākumā nebija viegli apgūt galdu klāšanas nosacījumus.
Gērnsija ir neliela sala Normandijas salu grupā, tā atrodas Lamanša jūras šaurumā. Izmantoju katru brīvo brīdi un apceļoju apkārtnes saliņas, muzejā redzēju pasaulē lielāko pērli, biju ekskursijā pasaules mazākajā cietumā, skatīju mazāko kapelu. Rītos ap sešiem cēlos augšā un devos baudīt dabas ainavu.
Vai iztiki bez kurioziem?
– Centos visu izdarīt labi, taču gadījās arī ķibeles. Tagad zinu, ka visnepatīkamākais ēdiens pasaulē ir “fishcakes” jeb zivju kotletes. Tās restorānā pasniedza lielos, pilnīgi lēzenos šķīvjos, kas paši vien svēra divus kilogramus. Ēdiens bagātīgi papildināts ar daudzām šķidrām mērcēm. Vienlaikus nācās nest pa trim šķīvjiem. Ar šausmām atceros tos dažus apmeklētājus, kuriem mērce “izrotāja” apģērbu. Par laimi, viņu sapratne bija lielāka nekā dusmas. Un tad dažos grūtos darbdienu vakaros iztēlojos, ka esmu bagāta kundze, sēžu lepnā restorānā pie galda un mani apkalpo jauna un neveikla oficiante.
Kādi bija apmeklētāji?
– Cilvēki ir ļoti dažādi. Daudzi bija ļoti bagāti kungi, kundzes, taču tieši viņi pārsvarā bija vienkārši un laipni, neizrādījās ar savu bagātību. Bija arī tādi, kam vienmēr salvetes nebija pietiekami gludas, dakšiņas netīras un ēdienu izvēle mainījās vairākas reizes maltītes laikā.
Un kādi bija kolēģi?
– Dažādi. Virtuvē strādāja meitene no Latvijas, ar kuru sākumā bija bezgala grūti saprasties. Viņa centās mani izmantot, domāja par savām ērtībām un nesaprata mani. Taču es nepielāgojos šim viņas stilam, un mēs iemācījāmies sadzīvot. Kāda cita meitene, Alīna no Rēzeknes, kļuva par manu labāko draudzeni, sapratāmies lieliski. Vispār salā bija daudz latviešu, dažādu darbu strādnieku, tā kā latviešu valodu dzirdēju pietiekami.
Vai pēc vidusskolas beigšanas un studijām tu pieļauj iespēju, ka varētu doties strādāt uz ārzemēm?
– Es to ļoti gribētu. Tur ir pavisam citi cilvēki, viņu attiecības, dzīvesveids – tas man ļoti patīk. Gērnsijā biju trīs mēnešus. Par nopelnīto iegādājos sadzīves tehniku, skaistuma lietiņas. Ja vien nākamvasar izdosies starp vidusskolu un augstskolu rast kādu mēnesi brīvu, noteikti braukšu kaut kur ārzemēs pastrādāt.
