Es pasakos valdībai un valstij brīvai,
Ka varu laimīgi sagaidīt vecumdienas,
Kaut arī mugura stīva.
Ir dota man liela laime,
Un tā lēma mūsu vēlētā saime:
Nav pensijas, nav kreņķu –
Kur skriešu, ko pirkšu.
Paldies, kas sanāk maize un sāls
Un vēl kādi nieki.
Vai tie nav lieli
Pasaules prieki?
Pensiju iedod tik lielu,
Ka vārna to knābī var nest.
Un atliek vien pašai
Savus spārnus pret debesīm plest.
Nu neiznāk no pensijas
Nopirkt pat prastāko «koka māju»,
Un tad apglabās
Kā musulmani – palagā,
Ka tikai siltas kājas.
Tas par smago darbu,
Agriem rītiem un vakariem vēliem,
Par cenšanos būt labākam,
Darba plānus pildīt
Augstāk, tālāk.
«Krievu» laikos vismaz novērtēta tiku,
Savu naudu pelnīto bankā liku.
Un vēl atpūsties, priecāties braucu,
Līdzi savus draugus saucu.
Tagad ar tukšu kabatu,
Kura pat caura var būt,
Jo tāpat tur tikai vējš svilpo.
Nu grozies, kā māki, ar sešdesmit Ls,
Kā zaķis pa dzīvi cilpo.
Vai nav tā laime –
Dzīvot mūsu valstī?
Visapkārt dzird
Sveštautiešu mēles,
Kas Latvijai piesūkušās
Kā ārstniecības dēles.
Tikai pašai gan jāaizmirst
Ārstu un sanatoriju nami,
Atliek vien rēna istaba,
«Humpalu» bodes
Un vēl kāda akciju prece lēta.
Un jāgaida, lai sirdī
Nepaliek kas no ienaida sēta.
