Nesen dienas gaismu ieraudzījusi grāmata «Ar trīs vārdiem».
Nesen dienas gaismu ieraudzījusi grāmata “Ar trīs vārdiem”. Šķiru un pāršķiru lapu pēc lapas un redzu, kas ir saīsināts un noīsināts, kas palicis ārpus grāmatas vākiem un saglabāsies tikai daudzās aprakstītās lapiņās, kurām vairs tikai papīra vērtība. Man ļoti žēl, ka grāmatā nevarēja ietilpināt aprakstus par vairākām stiprām dzimtām, kuru pēcteči dzīvo un kopj senču atstāto zemīti un noguruma brīžos atpūšas zem vectēvu stādītiem kokiem. Skumji, ka grāmatā nevaram izlasīt arī Helēnas Zaborskas interesanto stāstījumu par darba gadiem Panemunes bibliotēkā. Cik skaisti un patiesi raksturoti tā laika (50. – 60. gadi) dzīves un darba apstākļi un kolēģi.
Neko darīt, viss maksā tik, cik tas maksā. Pagasta sagādāto līdzekļu pietika grāmatai ar 215 lappusēm. Cerējām, ka mūsu pašvaldības bāleliņi un zeltenītes no kabatas izvilks ne tikai savu nēzdodziņu, kā saka Veidenbaums, bet arī kādu naudas zīmi, ko ieskaitīt grāmatas kontā.
Paldies visiem, kas palīdzēja šo grāmatu veidot, piedaloties materiālu vākšanā, paldies ziedotājiem. Vislielākā pateicība jāsaka mūsu novadniecei “Bauskas Dzīves” žurnālistei Mārītei Ozoliņai. Ja ne viņas enerģija, zināšanas un arī materiālie līdzekļi, tad grāmatiņa vēl būtu melnrakstā. Paldies ne tikai personīgi no manis, bet arī no visiem cilvēkiem, kas Mārītes darbu un pūles ir pratuši novērtēt. No pagasta padomes darbiniekiem man ļoti daudz palīdzēja Inga Kārkliņa. Paldies!
Kāpēc es to rakstu? Gribu to paskaidrot. Kad šo darbu iesāku, meita uz mani dusmojās, teikdama: “Beidz taču noņemties ar tām pasaules lietām! Būtu labāk pasaudzējusi veselību un vismaz vecumdienās atpūtusies! Vai kādam grāmata būs vajadzīga, vai to lasīs, vai sapratīs un novērtēs ieguldīto darbu?”
Vienu varu teikt droši, ka interese par grāmatu ir liela. Tie ir galvenokārt vecākās paaudzes cilvēki, kuri atmiņā saglabājuši bērnības un jaunības dienu taciņas, piedzīvoto un pārdzīvoto, kuri savas dzimtas saknes meklē Brunavas pusē. Zvana, raksta un jautā – kur grāmatu var nopirkt? Tas pierāda, ka vajadzēja rakstīt.
Gribu novērst pārpratumu un paskaidrot, ka es ar grāmatām netirgojos. Tas ir pagasta īpašums, es pati tās pērku un sūtu saviem radiem un draugiem. Grāmatas var iegādāties katru darbdienu Brunavas pagasta padomē pie kasieres, ziedojot kādu artavu izdevumu segšanai.
Iznākusi pagasta vēstures pirmā daļa. Ceru, ka Brunavā ir daudz jaunu un talantīgu cilvēku, kas varētu manu darbu turpināt un uzrakstīt otro daļu. Ir pagasti, piemēram, Bārbeles, kur novada vēstures pētīšanas darbu veic bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze. Domāju, ka viņa neliegtu padomu un dalītos pieredzē.
Grāmatā pamanīju vairākas faktu kļūdas. Piedodiet, nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Gadu daudz, ar veselību galīgi slikti, tāpēc manai sabiedriskajai darbībai jāpieliek punkts. Ir arī teiciens “Moris savu darbu ir padarījis, moris var iet…”. Lai Jums visiem labi klājas!
