Šajā rudens lapkritī (17. oktobrī) aizgājis mūžībā viens no mūsu intelektuālākajiem novadniekiem Reinis Ādmīdiņš, kura literārā darbība aizsākās Bauskā.Par savu mūžīgās palikšanas vietu viņš bija izvēlējies Plūdoņa kapsētu Lejeniekos. Vasarā atbraukušie ārzemju latvieši, kuri nebija redzējuši Latviju, vispirms tika vesti uz Lejeniekiem. Te ir Latvija. Te ir atraitņu dēlu zeme un kapi. Un tikai pēc tam visi devās uz krāšņo Rundāles pili. Lūk, tā, bāleliņi!Reiņa māmuļa Olga Kurbē, kurai ir tālas radniecības saites ar ievērojamo franču 19. gadsimta gleznotāju reālistu Gistavu Kurbē, vēlējās, lai dēls sevi izteiktu glezniecībā. Viņa iegādājās gleznošanas piederumus Reinim. Bet liktenis dēla šūpulī bija ielicis vārda mākslas talantu, kas bija viņa mūža lielākā bagātība. Un ar šo bagātību viņš daudziem no mums pacēlās pāri.Brīvības pustumsāCeļš līdz Lejeniekiem Reinim sākās zem Sibīrijas saltās saules un sniegputeņos ar īsām dienām un garām naktīm, klausoties svešā valodā un sniegputeņu gaudošanā. Bet labākie gadi nomocīti, nevis nodzīvoti, tāpat kā mums visiem, garīgās brīvības pustumsā. Šādas dzīves pieredzes rētas nedzīst. Kopā ar tuvākajiem laikabiedriem atlika tikai cīņas ceļš – pārdomāts, neredzams. Jau toreiz sapratām, ka šī sarkanās varmācības sistēma graujama no iekšpuses. Īpaša loma bija avīzes redakcijai, kurā strādāja R. Ādmīdiņš. Tajos gados gājiens uz redakciju bija ceļš pie savējā. Bija vajadzīgs, lai viņš strādātu redakcijā, nevis viņa vietā kāds partijas komitejas ieliktenis.Grozoties pa redakciju, kas nebija vienkārša lieta, pagātnes tālumā palicis kopējais zaļās jaunības laiks, kura posmā bijām mazliet ideālisti, bet ne sapņotāji. Skaidri apzinājāmies ideālista vārda jēgu un nozīmi. Tāpēc stingri turējāmies uz Bauskas zemes, kas bija labs pamats R. Ādmīdiņa literatūrkritikas darbībai. Kopējā lokā te, Bauskā, esam mācījušies mīlēt cēlumu un godīgumu un briesmīgi ienīst nelietību un visādu veidu neliešu raibo buķeti, no kuras cieš cilvēki. Dzīvē gājām katrs savu ceļu, bet vienoja kopējs pretestības ceļš pret okupāciju un pārcentīgo pašmāju sarkano darboņu pakalpību un tiem sarkanajiem korumpantiem, kuru dzīves saturs ir pašu vēders. Piepildīts no līdzcilvēku traģēdijām. Mūžības likumsReiņa Ādmīdiņa vairs nav. Gadi žēlastību nepazīst. Tie nogurdina pat tēraudu motoros. Domubiedru loks atkal kļuvis par vienu retāks. Mūsu laiks ir atnākt un aiziet, tā skan mūžības likums. Kā dzīvot šo atlikušo laiku starp atnākšanu un aiziešanu? Šis jautājums atkal nedod mieru, kad dienu rāmo plūdumu sāpīgi satricināja R. Ādmīdiņa aiziešana. Ilgi dzīvots skarbā laikā, kad gara brīvība un cilvēktiesības vārga cietumā. Kad boļševiku pārtaisītais humānisms kalpoja tikai par ieroci, lai mēs aizmirstu savu valodu. To labi sapratām jau toreiz, būdami jauni un zaļi, komunistiskās propagandas appludināti un muļķoti. Reinis Ādmīdiņš cieta visvairāk. Viņa bagātība bija valoda, rakstīta un runāta. Nekā cita nebija. Maz dzīvots. Maz dots citiem. Tā viņš reiz izsacījās, pirms pienāca šis pēdējais lapkritis. Kā dzīvot?Ik satikšanās reizē runājām par dzeju. Ne to bezsatura vārdu mehānisku samaisījumu, kas skan aizvainojoši patiesai dvēseliskai dzejai. Lietišķums un poēzija viņa tuvāko domubiedru lokā vienmēr bija līdzās. Lietišķums – rupjā maize. Poēzija – baltā maize. Abas maizes vienādi labas un sātīgas. Melnā maize – visam nepaspētam. Baltā maize – mierinājumam. Ar tādu atziņu aizejam, atstājot Reini Ādmīdiņu Lejeniekos un meklējot atbildi, kā dzīvot savā rudenī starp atnākšanu un aiziešanu.Lai viņam mūža miera dziesmu Lejeniekos dzied Mēmeles vēji! Bet sāpes par laikabiedra aiziešanu ir klusām jāizraud.
