Rakstnieks Kārlis Skalbe sveiciena vietā esot cilvēkus uzrunājis: «Draugs, par ko tu esi domājis kopš mūsu iepriekšējās tikšanās?» Negalvoju citāta precizitāti, taču izteiksmes forma sacītā jēgu nemaina.
Rakstnieks Kārlis Skalbe sveiciena vietā esot cilvēkus uzrunājis: “Draugs, par ko tu esi domājis kopš mūsu iepriekšējās tikšanās?” Negalvoju citāta precizitāti, taču izteiksmes forma sacītā jēgu nemaina. Šo faktu pirms krietna laika izlasīju rakstnieka laikabiedru atmiņās, un tas mani ļoti iedvesmoja.
Pieļauju, ka Kārļa Skalbes dzīves laikā cilvēku savstarpējās attiecības nebija tik paviršas kā mūsdienās. Droši vien arī sarunu biedri cits citam vairāk uzticējās.
Mans nolūks nav apcerēt to, kā bija, bet pievērsties tam, kā ir tagad. “Ak, ko tad es? Pajautājiet manam priekšniekam, parunājiet ar kādu politiķi! Vai tad parasta cilvēka domas kādam var būt svarīgas?” Aptuveni tāda ir standartatbilde, ar ko savā praksē saskaros diendienā. Tad gluži kā populāras psiholoģes televīzijas šovā nākas likt lietā dažādas viltības, lai sarunu biedriem palīdzētu atvērties. Kad no pirmajām vēl bikli izteiktām frāzēm izlobās kāda fantastiska atziņa vai neparasts domas pavērsiens, vienmēr izjūtu milzīgu atvieglojumu.
Saprotu, ka ir pārvarētas bailes, bet joprojām netieku skaidrībā, kas ir to cēlonis. Dažiem mulsinošs šķiet fakts, ka doma tiks publiskota un, iespējams, kļūs par sabiedrības diskusiju objektu. Citi droši vien raizējas, ka paziņas vai kaimiņi pārpratīs sacīto. Aizdomas ir pilnīgi pamatotas, jo absolūti universālas domas, kas patiktu visiem, neeksistē. Pat izcilākajiem filosofijas klasiķiem ir savi atbalstītāji un noliedzēji. Kādēļ gan būtu jābaidās, ja katra domas “kustība” ir ceļš uz attīstību, situācijas risinājumu?
Nesen gatavoju publikāciju par aktuālu tautsaimniecības tematu un aptaujāju konkrētas nozares pārstāvjus. Īpaši svarīgas man šķita kādas speciālistes pārdomas, jo tās atklāja jaunu problēmas rakursu. Taču nākamajā dienā viņa piezvanīja un rindkopu lūdza aizstāt ar satura ziņā pretēju, neko neizsakošu tekstu. Manu neizpratni par tik krasu domu maiņu speciāliste vienā mirklī kliedēja, sacīdama: “Es domāju tāpat kā vakar, bet gribu dzīvot mierīgi, tādēļ atziņas un vērojumus labāk paturēšu sevī.”
Reizēm šķiet, ka eksistējam tādā dīvainā slēpto un līdz galam neizteikto domu pasaulē līdzīgi pelēkām pelēm aiz cietokšņa mūriem, kur nemitīgi tiek uzturēts nepamatotu aizdomu un baiļu gars.
