Mūsdienu izglītībā tehnoloģijas ar multimediju kairinājumiem ir ik uz soļa. Mācīšanās tiek integrēta dažādās tehnoloģiju vidēs, sākot no telefoniem un beidzot ar interaktīvajām tāfelēm, lai tikai ar digitālo saldā ēdiena karotīti «iebarotu» skolēniem to, ko pirms gadiem desmit ar grāmatu «iebaroja» man.Mēs sākam pieprasīt tehnoloģijas, pat nezinot, ko ar tām var izdarīt. Skumji, bet drīz skolēns jau pirmajā klasē būs pieradis, ka var nezīmēt ar roku, jo mājās taču ir «planšetnieks» ar zīmēšanas programmu. Esmu tehnoloģiju fans, taču visam jābūt līdzsvarā. Ir vērtības, ko tehnoloģijas nekad neaizstās.Mācot vizuālo mākslu, «Iespējamās misijas» laikā vēlējos skolēniem parādīt, ka iegūtās zināšanas var padarīt tevi par konkurētspējīgu personu jau sestajā klasē. Par vadmotīvu skolēniem izvirzīju sadarbošanos, drosmi, idejas. Jau no pirmā mirkļa zināju, ka mans burvju instruments būs parastais zīmulis un krīts.Skolotājs pie tāfeles, kurš mācās kopā ar klasi, sniedz drošības izjūtu. Bērnus pirms visa jaunā un nezināmā vieno bailes no neizdošanās, neticība sev. Tehnoloģijas bailes samazina, piedāvājot ērtu un vizuāli pievilcīgu vidi, taču bieži vien bērnam var sniegt mānīgu priekšstatu par viņa spējām. Programmā «Photoshop» izgriezt kādu detaļu ir daudz vieglāk nekā dzīvē ar šķērēm. Uzskatu: vispirms pamatprasme, kas apgūta ar paša rokām un galvu, un tikai pēc tam datorizētā pieeja.Uzdevumi mājās, izmantojot tehnoloģijas, mācību procesu dažādo, palīdz trenēt iztēli. Taču stundās, kad skolēni strādā ar rokām, redzu viņu iekšējo cīņu, kas rūda raksturu, neļaujot padoties grūtībām. Ir svarīgi, lai jaunietis darba procesā uzdotu jautājumus, spētu kritiski paskatīties uz savu darbu, prastu paslavēt klasesbiedru un kopā priecātos par sasniegto.Būtiskākais, ko nesniedz tehnoloģijas, – roku darba rezultātu vari sajust uzreiz, aptaustīt, pielikt pie sienas un lepoties. Tehnoloģijas bieži ļauj nedomāt – pieļaujot kļūdu, nospied «CTRL+Z», atceļot nepareizo soli, un kļūdas it kā nav bijis. Dzīvē tā nenotiek, tāpēc roku darba izaicinājums ir meklēt veidus, kā defektu pārvērst par efektu.Tehnoloģiju laikmetā mūžīgā vērtība būs tieši roku darbam, prasmēm, ko iemācies kontaktā ar cilvēkiem, materiāliem, darbarīkiem. Spēja radīt ko īstu, ne tikai virtuālu un gaistošu, var padarīt labāku pasauli, kurā dzīvojam – tā kļūst aizraujoša. Ja skolēns noticēs, ka tieši radīšanā, nevis kopēšanā vai zagšanā, ir vērtība, tehnoloģijām viņa dzīvē būs pavisam cita nozīme.* Autors bijis «Iespējamās misijas» skolotājs. Viedoklis pilnībā lasāms interneta vietnē brunobahs.com.
