Man ļoti patīk Rīgas krodziņi un restorāni, kuru specializācija ir Vidusjūras reģiona virtuve.
Man ļoti patīk Rīgas krodziņi un restorāni, kuru specializācija ir Vidusjūras reģiona virtuve. Tiesa, nemēdzu tos apmeklēt gluži prozaiska iemesla dēļ – viena maltīte, uzkodas, kafiju un desertu neieskaitot, maksā vairāk, nekā dienā varu nopelnīt. Saprotu, ka cenā ir ierēķināta arī apkalpošana un īpašā gaisotne, kas šos uzņēmumus atšķir no vienkāršām ēdinātavām.
Dienā, kad radu meitene absolvēja augstskolu, saņēmu uzaicinājumu piedalīties ģimenes pusdienās kādā no iecienītiem Vecrīgas restorāniem. Zālē mēs bijām gandrīz vienīgie apmeklētāji, tādēļ varējām baudīt viesmīļa nedalītu uzmanību. Jaunais puisis izrādījās īsts profesionālis – veikls, gana asprātīgs, ar precīzi noslīpētām kustībām. Viņš nevainojami orientējās ēdienkartē un bija gatavs komentēt katras maltītes sastāvdaļas un produktu garšas īpašības. Ar prieku vērojot amata meistara saskaņotās darbības, ļāvos pusdienu nepiespiestajai gaisotnei.
Pienāca kārta pasūtīt otro ēdienu. Mums visiem, izņemot absolventes omīti – atturīgu un elegantu dāmu astotajā gadu desmitā –, maltīšu izvēle nekādas grūtības nesagādāja, bet cienījamā radiniece eksotiskajos piedāvājumos tik labi neorientējās. Viesmīlis galanti nostājās omītei aiz muguras un sāka skaļi prātot: “Tā kā vecam cilvēkam ēdienu ir grūti sakošļāt, es ieteiktu ņemt zivi, kas ir mīksta.”
Šajā mirklī es vārda tiešā nozīmē paliku bez valodas un stingi blenzu viesmīlī. Uzreiz gan sapratu, ka viņa nule izteiktā replika nav nekas cits kā klientes laipna konsultēšana. Tomēr man dzirdētais šķita cilvēka cieņu pazemojošs apvainojums, ko, iespējams, varētu pieciest kādā lauku autoostas bufetē, bet ne jau tik izslavētā vietā kā šī. Varbūt tikai mājās – sarunā ar savu vecmāmiņu – viesmīļa ieteikums neizklausītos tik šokējošs. Izrādījās, ka viesmīļa “konsultācija” bija atstājusi iespaidu arī uz citiem pusdienotājiem. Pasūtot kafiju, radinieces jaunākā meita uzlika brilles, pie sevis nosakot: “Man kā vecākai sievietei ir grūti saskatīt burtus.”
Omīte neteica neko, un man bija neviļus jādomā par viņas līdzaudzēm, arī nedaudz jaunākām un vecākām sievietēm, par attieksmi, kāda mūsu sabiedrībā valda pret cilvēkiem, kuri vairs nav “pareizajā” vecumā. Neviens nevar paredzēt, kad piepeši tiks pazemots tikai tādēļ, ka vairs nav jauns. Turklāt tas var notikt vietā, kur šāda rīcība šķiet neiespējama.
Manuprāt, skolās, kur tiek gatavots ēdināšanas servisa personāls, var iemācīties visus labā toņa smalkumus, bet tiem nebūs nekādas vērtības, ja attieksmē pret pasauli un cilvēkiem valdīs neslēpts, robusts cinisms. Pesimistiskais secinājums tikpat labi attiecas arī uz citām servisa jomām. Kamēr tiks šķirota sabiedrības “vērtīgā” un “nekam nederīgā” daļa, runas par Eiropas standartiem pakalpojumu nozarē paliks tikai tukša tērgāšana. Kas nekait francūzietēm, kuras, neatkarīgi no vecuma, neviens neuzdrīkstas uzrunāt citādi kā vien “madame”!
