Esmu neizpratnē, kāpēc «Literārajā lappusē» nepublicē manus dzejoļus.Piemēram, aizsūtīju dzejoli «Kā saules stars, kā eņģelis». Kas tur slikts, ka nevarēja publicēt? Tajā dzejolī atspoguļojās, kādam jābūt cilvēkam. Salīdzināts ar Saules staru, ar Eņģeli. Meita par manu dzejoli teica: «Kur tu tik smuku dzejoli uzrakstīji?» Lasu tos citus dzejoļus, kurus tā cildina, vārdā nenosaukšu, lasu vairākas reizes un nevaru saprast, ko domājis rakstītājs. Ne atskaņas, ne saskaņas. Es nevienu negribu apvainot un izcelt tikai savus, bet tā ir, kā ir.Man tīk rakstīt par dabu, bet D. Ziemele teica – mēs jau to visi redzam un zinām. Tā kā izteikts dzejolī, nekad to nevar redzēt tā, kā lasot dzejoli. Vai tad viņa viena nodarbojas ar dzejoļu vērtēšanu? Tāpat kā teātrī, tā izmākslotā darbība nekur neder. Bet, jo vienkāršāk būs izteikts, pateikts, jo saprotamāk un labāk. Tā ir ar dzejoļiem. Kāpēc nevar būt dažādība? Kāpēc tikai tie izmākslotie ir labi? Tas tāpat kā sieviete, kura krāsojas. Vai tās ir skaistas, kuras izkrāsojušās no galvas līdz kājām, vai tās, kuras tikai nedaudz pielikušas krāsu. Tāpat varētu salīdzināt arī ģērbšanos. Vai nav skaistāka tā sieviete, kura apģērbjas vienkārši. Vai tas greznais tērps izdaiļo cilvēku? Es domāju, ka ne. Vai tikai rozes ir skaistas? Man ļoti patīk lauku puķītes margrietiņas – baltas, dzeltenas. Un ilgi stāv vāzē. No visvienkāršākām puķēm var uztaisīt skaistu puķu pušķi. Tāpat ir ar cilvēku. Jo vienkāršāks, jo viņa sirds un dvēsele ir labāka. Tā greznība jau neko nedod. Tā tikai cilvēku sabojā. Nu, lūk, tā ir ar visām lietām.Es izteicu savas domas tikai daļēji uz papīra, jo citādi man nav iespējams. Nav kas man runā pretī, varbūt tāpēc.Bauskas literātu apvienības komentārsNav tiesa, ka «Bauskas Dzīve» nepublicē Rasmas Laučkas dzejoļus. Tie bijuši ievietoti vēstuļu kopā, kā arī «Literārajā lappusē» pēc ritma neliela labojuma un lieko vārdiņu noņemšanas ar filoloģes roku, par ko autore bija visai neapmierināta.Nav tiesa, ka tikai D. Ziemele, literātu apvienības koordinatore, nosaka, kuru sacerējumu publicēt. To izlemjam koleģiāli sanākšanas reizēs, jaunāko pienesumu laižot pa apli un izdarot atzīmes – pēc katra ieskatiem. Diemžēl Rasmas, un ne tikai viņas, iesūtītie paliek bez «ķeksīšiem». Lai arī cik necila mūsu literārā lappusīte varētu būt dzejas kritiķu skatījumā, mēs tomēr esam uzlikuši savu kvalitātes latiņu, kuras līmenī cenšamies noturēties.Tiesa, vajadzīga dažādība – gan viegli uztveramas vārsmas, gan sarežģītākas –, turklāt, neizdabājot kāda viena lasītāja gaumei, bet gan domājot par adresātu dažādām interesēm un prasībām. Tāpat kā mūzikā. Dažiem pietiek ar šlāgeru aptaujas sirds dziesmām, bet kādam citam Latvijas Radio skan uz klasikas viļņa dienas garumā.Mēdz sacīt – katrā latvietī «sēž» dzejnieks. Maz ir tādu, kas ne reizi mūžā nebūtu kaut pāris rindiņu veltījis kādam kolēģim, draugam, radam, kaimiņam un saņēmis jūsmīgas atsauksmes. Rasmai Laučkai acīmredzot tas izdodas, bet proza, pēc vēstulēm spriežot, mūsuprāt, viņai padodas labāk, dziļāk.
