Dzejnieks Rainis kādā 1897. gada vasaras vakarā, braucot no advokāta darbavietas Panevēžā uz Rīgu, ceļa malā pie Rupuļu sādžas izkāpa no pajūga «maziņajās darīšanās». Pēc 60 gadiem šajā vietā nodibināja kopsaimniecību, nosaucot to Raiņa vārdā.
Tā nedaudz pikantā versijā varētu skanēt mūsdienu teika par to, kā Brunavas pagasta Grenctālē radies ciemats ar nosaukumu «Rainis». «Bauskas Dzīve» sarunās ar rainiešiem uzklausīja citādus stāstus par to, kādēļ ciemam savulaik dots dižā dzejnieka vārds, kā īsti šo apdzīvoto vietu sauc pašlaik un vai nosaukums ir jāmaina, kā arī – vai ciemā šogad būtu jāsvin dzejnieka 150. gadu jubileja.
Visas slavenības aizņemtas
Bauskas muzeja jaunāko laiku vēstures avotos nav daudz liecību par kopsaimniecību dibināšanu un nosaukumiem. Taču Grenctālē vēl mīt ļaudis, kas bija šo notikumu aculiecinieki. «Bauskas Dzīvei» par 60 gadus senās vēstures notikumiem stāsta Gunta Rīna un Anastasija Bolša.
Pagājušā gadsimta 40. gadu beigās Brunavas pagastā izveidotas daudzas mazas kolektīvās saimniecības. 50. gadu otrajā pusē sākās apvienošana, līdzās kolektīvajām saimniecībām jeb kolhoziem veidojot padomju saimniecības jeb sovhozus. 1957. gada 1. martā, apvienojot vairākus mazākos kolhozus, izveidoja padomju saimniecību «Rainis». Par tās nosaukumu ir divas versijas. Kāds vīrs kopsapulcē esot piecēlies kājās un noteicis: «Sauksim sovhozu par «Raini»!» Cits variants vēsta, ka tajā laikā Bauskas apkaimē visi ievērojamo cilvēku – Ļeņina, Staļina, Marksa, Molotova, Kaļiņina, arī Andreja Upīša – vārdi bijuši aizņemti. Tad atlicis vien nodēvēt saimniecību «izcilā proletāriešu dzejnieka» Raiņa vārdā.
Padomju laika vietējā presē daudz publikāciju par kopsaimniecības ļaužu darbu – izcelts labais, godināti augsto sasniegumu ieguvēji. 1957. gada 25. aprīļa laikraksta «Bauskas Darbs» publikācijā vēstīts: «Arvien spraigāk izvēršas pavasara lauku darbi Raiņa vārdā nosauktajā padomju saimniecībā. Vislabāk darbs veicas traktoristiem Kanapeckam un Mazurenam, kuri abi strādā maiņās ar vienu DT-54 traktoru.» Līdzīgas publikācijas ik pa laikam vēstī par «jaunām sovhoznieku darba uzvarām».
Vieta vēstures ekspozīcijai
Pirmo kopsaimniecību kantori iekārtoja Tervidānos, pēc gadiem sāka būvēt jaunu ciematu. Gluži tukšā vietā tas netapa. Brunavas pagastā reiz bija Rupuļu ciems. Vairākas tā ēkas sen nojauktas, vietā uzbūvēts individuālo dzīvojamo māju ciemats. Kopsaimniecība uzcēla jaunas kantora, ēdnīcas, darbnīcu ēkas, pēcāk tapa vairākas daudzdzīvokļu mājas. Netālu izveidoja lidlauku, ko izmantoja lauksaimniecības aviācijai. Viena no pēdējām lielajām «Rainī» uzbūvētajām celtnēm bija kultūras nams, ko ekspluatācijā nodeva 1982. gadā.
Tagad Grenctāles kultūras nams ir maz apdzīvots. Tajā iekārtota bibliotēka, doktorāts, darbojas pāris amatierkopu. Pasākumi notiek reizi mēnesī, lielajā zālē kaut kas tiek sarīkots pāris reižu gadā. «Mums ir bagāta pagasta vēsture, man pašai un citiem vecajiem rainiešiem mājās daudz dokumentu no kopsaimniecības laikiem. Varbūt lielajā mājā atrast telpas vēstures ekspozīcijai?» iesaka A. Bolša.
Astoņdesmito gadu vidū uzbūvēja vēl vienu daudzdzīvokļu ēku, tā dēvēto skolotāju māju, kur plānoja piešķirt dzīvokļus pedagogiem. Telpās bija iebūvētas durvis, logi, ievilkta elektrība, ūdens, kanalizācija. Diemžēl juku laikos tas viss aizgāja postā. Palicis ēkas korpuss ar tukšām logu un aiznaglotām durvju ailēm. Mājai tomēr rasts pielietojums – tajā glabājas malka. Rainieši lepojas, ka droši vien nekur citur trīsstāvu malkas šķūnīšu neesot.
Slavenā pirts
Vēl viens lepnums, kas saimniecības vārdu savulaik darīja slavenu Bauskas apkaimē, bija Raiņa pirts. G. Rīna atceras, ka 60. gados Latvijā parādījies karsēšanās, mazgāšanās, bet visvairāk tomēr izklaides kompleksu bums. «Braucām uz Limbažu rajona Aloju, kur bija pirmā somu pirts Latvijā. Izbaudījām visu, ko mums tur piedāvāja, un nolēmām – «Rainī» arī tādu vajag. Piemērota vieta atradās līdzās Zluktenes muižai Mūsas krastā. Mans tēvs Artūrs Ķerps ar celtnieku brigādi būvēja pirti,» atceras G. Rīna.
Ātri vien ziņas par izklaides un uzdzīves iespējām izplatījās pa visu rajonu. Lai varētu Raiņa pirtī pavadīt vakaru, vajadzēja ilgi rindā gaidīt vai arī pazīt «pareizos» cilvēkus. Pēc kāda laika ēku paplašināja, piebūvējot deju zāli. Slavenību saraksts, kas pirtī uzdzīvojušas, būtu gana garš. Pēc koncertiem Bauskas pusē te atpūsties aicināja Raimondu Paulu un citus māksliniekus. Maestro kā alkohola nelietotājs saunā ilgi neuzturējās, vai nu iekāpa laivā un brauca Mūsā zivis ķert, vai arī atgriezās Rīgā. Taču citi muzikanti, arī Viktors un Nora, ļāvušies vaļībām pēc pilnas programmas. Mainoties varām, ēka nonāca privātpersonas īpašumā, un drīz vien uguns to nopostīja. Par reiz slaveno Raiņa pirti tagad liecina vien daži pamatu bloki.
Pie jautrajām Aspazijām
Vairākums «Bauskas Dzīves» sastapto ļaužu sevi dēvē par rainiešiem, kas dzīvo Grenctālē. Ikdienā skan frāzes: «Aizbraukt uz Raini», «Aiziet uz Raiņa veikalu». Nerātnākie vīri nosmej, ka esot «jāaizbrauc uz Raini pie jautrajām Aspazijām». Sabiedriskajā transportā biļete jāpērk līdz pieturai «Rainis». Ja nopirks līdz Grenctālei, būs jāizkāpj pāris kilometru iepriekš.
«Kad man no tālienes prasa, kā atbraukt ciemos, stāstu, lai brauc uz Grenctāli un neilgi pirms robežas kreisajā pusē, pie ceļa malā esošā lielā kultūras nama un Raiņa pieturas, griežas pa kreisi,» savas dzīvesvietas atrašanas shēmu nosauc Aivars Spalis.
Braucot pa Lietuvas šoseju un šķērsojot Ceraukstes upīti, ir apdzīvoto vietu apzīmējošā zilās krāsas ceļa zīme «Grenctāle». Tā ir vietā, kur īstā Grenctāle nemaz neatrodas, bet ir Grenctāles bijusī pienotava un vēl pāris māju. Pēc kilometra zīme liecina, ka «Grenctāle» beigusies. Vēl pēc nepilna kilometra ir autobusu pietura «Rainis» un līdzās tai ceļa zīme, kas norāda, ka pagriezienā pa kreisi sākas Grenctāle. Nogriežoties no šosejas, nekas neliecina, ka sākusies apdzīvotā vieta «Grenctāle». Ja vietējiem šie apzīmējumi šķiet pašsaprotami, tad svešiniekiem tas rada pamatīgu sajukumu.
Seno vārdu negrib
Atšķirības viedokļos par apdzīvotās vietas pašreizējo nosaukumu neizdevās rast – atgriezties pie vēsturiskā Rupuļu nosaukuma neviens no uzrunātajiem nevēlas, tas īsti labi neskanot. Tad jau labāk sadzīvot ar Raini. «Bauskas Dzīve» interneta resursos konstatēja, ka Latvijā otras tādas apdzīvotas vietas nav. Ir SIA «Rainis» Gulbenes pusē, Jēkabpils apkaimē bijusi paju sabiedrība «Rainis», kas likvidēta. Tātad mūsu «Rainis» ir unikāls vietvārds.
Rainieši zina par dižā dzejnieka lielo jubileju, ko šogad svin Latvijā. Tās kulminācijas pasākumi daudzviet paredzēti 11. septembrī, Raiņa jeb Jāņa Pliekšāna dzimšanas dienā. Viņi uzskata – ko interesantu varētu sarīkot arī viņu ciemā. «Ja būs šņabis, uz festivālu noteikti ieradīšos,» jokojot noteic Jānis Tūtiņš. Arī citi uzrunātie atzīst, ka šāds sarīkojums uzlabotu trūcīgo sabiedrisko un kultūras aktivitāšu sarakstu.
Vietējās kultūras darba organizatores Jurgitas Druseikas skaidrojums ballēties kāros rainiešus neiepriecinās: «Rainim ar šo vietu nav nekāda sakara, tādēļ ko īpašu rīkot nedomājam. Septembrī būs tradicionālais Dzejas dienu pasākums.» Žēl gan, atraktīvi un radoši padomājot, Rainī, Grenctālē un varbūt arī Rupuļos varēja tapt kāda moderna, visu Latvijas sabiedrību saistoša performance.
UZZIŅAI
Rupuļu ciems izveidojies ap 19. gadsimta vidu, kad Ceraukstes upes malā uz dzīvi apmetušies Barviki, Būdžas, Šalti un Vekteri. Pirms viņiem tur mājojusi Rupuļu dzimta, vēlākajos gados viņu pēcnācēju vārdi sastopami Buivenos, Grenctālē un Pērkonišķē.
Barviku jaunākā meita Biruta (1925–2001) zināja stāstīt: «.. atceros, ka skolā rakstījām mājas hroniku, kur bija teikts, ka tēvatēvs Ziemassvētku vakarā par nepaklausību kungam izlikts no mājām Zluktenē un apmetināts Rupuļos, kur bijušas tikai divas būdiņas bez jumtiem.»
Būdžas, Barviki un Vekteri mājas Rupuļos uzbūvēja uz neliela pacēluma gar Ceraukstītes upi, Šaltu pirmā mājvieta atradusies nostāk, apmēram tur, kur tagad stāv kultūras nams.
Rupuļos rodamas izcilās latviešu mākslinieces un rakstnieces Margaritas Stārastes dzimtas saknes.
Avots: Laimdotas Mustermanes sakārtotais izdevums «Ar trīs vārdiem».
