Rīgas katoļu arhidiecēzes priesteru konferencē 30. janvārī tika izstrādāta vienota nostāja attiecībā pret 18. februāra referendumu.Arhidiecēze aicina pilsoņus piedalīties tautas nobalsošanā un paust savu attieksmi pret krievu kā otrās valsts valodas ieviešanu, vēsta Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs.Priesteri uzsvēra, ka baznīca mūsu valstī evaņģēliju sludina valodās, kas draudžu locekļiem un Latvijā dzīvojošiem ārzemniekiem ir dzimtās. Tā ir latviešu, poļu, krievu, lietuviešu un arī citas Eiropas valstu valodas. Draudzēs ikviens cilvēks tiek pieņemts neatkarīgi no tā, kādā valodā runā. Konferences dalībnieki pauda uzskatu, ka valsts valodai ir jābūt vienai – latviešu –, Latvijā dzīvojošajām lingvistiskajām minoritātēm pastāv neierobežotas iespējas dibināt savas skolas, kultūras centrus, veidot plašsaziņas līdzekļus, izdot grāmatas. Kardināls Jānis Pujats ir pārliecināts, ka 18. februāra referendumā pilsoņiem ir jāpiedalās un skaidri jāparāda sava nostāja pret otras valsts valodas ieviešanu. Nepiedalīšanās tautas balsojumā var radīt deformētu priekšstatu par sabiedrībā notiekošiem procesiem, spriež kardināls. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas un Latvijas Pareizticīgo baznīcas vadītāji šajā jautājumā ievēro neitralitāti, vien norādot, ka referendums ir demokrātijas izpausme.Vecumnieku luterāņu draudzes mācītājs Juris Morics sarunā ar «Bauskas Dzīvi» atzīst: «Luteriskajā baznīcā valda stingrs princips neiesaistīties politiskajās norisēs. Baznīca no tām norobežojas. Manuprāt, vajadzētu atcerēties Mārtiņa Lutera savulaik pausto atziņu, ka valstij labāk ir slikta, nevis nekāda valdība.Kristīgā pārliecība un pilsoniskā piederība ir divas atšķirīgas lietas. Analizējot situāciju kā Latvijas pilsonis, atgādināšu, ka daudzās valstīs pastāv divas un pat trīs valsts oficiālas valodas. Tipisks paraugs ir Šveice. Daudzvalodība tur nav problēma, bet gan vēsturiski izveidojies modelis. Latvijas situācija ir pavisam citāda: ja ieviesīsim otru valsts valodu, ar laiku tā kļūs par dominējošo un radīs milzum daudz sarežģījumu un lieki izšķiestu līdzekļu, piemēram, izstrādājot oficiālus dokumentus divās valodās. Mums ir jāpastāv par vienas valsts valodas saglabāšanu Latvijā, bet otru varam lietot jebkurā situācijā. Es brīvi runāju, ja nepieciešams, krieviski, angliski un spēju sazināties arī citās valodās. Tas ir lieliski, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju pārvalda vairākas svešvalodas.»
