«Dod, Dieviņ(i), otram dot, ne no otra mīļi lūgt,» sacīts tautasdziesmā.
“Dod, Dieviņ(i), otram dot, ne no otra mīļi lūgt,” sacīts tautasdziesmā. Šo vienkāršo patiesību zina arī Rundāles pagasta sociālā darbiniece Zina Ziemele.
“Bauskas Dzīvi” viņa sola vest pie veciem un vientuļiem ļaudīm. Esmu gatava uzklausīt bēdu un žēlabu pilnu “buķeti”, bet nokļūstu pie cilvēkiem, kuri saka – “man viss ir, neko nevajag” un bez ciemakukuļa nelaiž prom.
Āboli maijā
Seši Rundāles pagasta iedzīvotāji ir vecāki par 90 gadiem. Viena no viņiem ir Jūlija Mišeikaite. Ceļš uz “Stūrēniem” nav izbraucams, jo pirms dažām dienām te “malies” traktors. Laipojam pa dubļiem līdz taciņai, kas uz māju ved caur rudens lietū piemirkušu ābeļdārza stūri.
“Biju atbraukusi sveikt Jūliju deviņdesmitajā dzimša nas dienā, un jubilāre aicināja dārzā – ielasīšot ciemiņiem ābolus. Maijā! Kādi āboli? Augļu koki ziedos!” savu apjukumu atceras Zina Ziemele. Taču izrādījies, ka Jūlijai dārzā ir tāda glabātava, kurā līdz pavasarim pērnās ražas sārtvaidži nesavīst.
Lietuviete Jūlija Latvijā ir no 1952. gada un ne aiz laba prāta nokļuvusi Rundālē. “No mājām izdzina Staļins. Atnācu uz šejieni ar mammīti un mirušās māsas meitiņu, kurai vēl nebija divu gadu. Savu valodu zinu, katru dienu klausos Lietuvas radio, te labi uztver,” teic Jūlija. Māsas meitēnu viņa izaudzinājusi, strādājusi kopsaimniecības fermā, nopelnījusi smieklīgi mazu pensiju, smagais darbs sakropļojis locītavas. Taču par to Jūlija negaužas.
Stāda vīnogas
“Man klājas ļoti labi, esmu apgādāta lepnāk nekā varbūt jūs. Vai tā nav liela laime – labi cilvēki, kas palīdz! Tie ir mani tautieši – lietuviešu Maldutu ģimene – Anita, Marta, Jānītis, Ignāts, audžumeita, kas no Rīgas atbrauc. Kaimiņiene Zinaida no “Mazstūrēniem” atnāk ar svaigu pieniņu. Abas pasēžam, papļāpājam.
Maizītes man ir vairāk nekā spēju apēst, jo, kurš nāk, tas atnes. Dārziņš man aparts – kā tad laukos bez zemes. Tur izaug kartupeļi, sīpoli, pupiņas, bietītes, burkāni, zirnīši. Visa kā pietiek.
Traktoristam par aršanu pudeli iedevu un tam, kurš malciņu atveda. Jums arī iedošu! Nebaidieties, tā ir vīnogu su la! Esmu piestādījusi ar tām pilnu dārzu. Saldas, dzeriet uz veselību,” novēl Jūlija.
Sociālā darbiniece Zina Ziemele stāsta, ka piedāvājusi Jūlijai vietu sociālajā dzīvoklī ciemata centrā. Būtu tuvu veikals, dakteris. Taču Jūlija atteikusies – esot pieradusi kurināt plīti, nest malku un ūdeni, iziet dārzā. “Ko centrā darīšu? Nākamajā dienā pēc pārcelšanās Zinai būs jātaisa bēres, bet es gribu, lai mani apglabā Lietuvā. Tāpēc vēl drusku atliksim to klapatu,” piebilst Jūlija.
Bērni aug
Citādas rūpes ir ģimenei, kurā bērni vēl tikai aug, stāsta Zina Ziemele, piebraucot pie mājas krustcelēs. Tai puse ir mirusi, izdegusi un sabrukusi. Tam pretstats ir mājīgi iekārtotais ēkas otrs gals, kur dzīvo Antra Ankure ar Gati, Martu un Maritu. Bērniem šogad pagasts piešķīris brīvpusdienas vidusskolā. Tas ir liels atbalsts, atzīst Antra. Citādi viņai kat ru mēnesi nāktos maksāt ap 20 latu, lai bērni skolā var paēst.
Agri no rītiem Antra iet uz darbu, viņa kopj Rundāles pils apkārtni. Kamēr nāk apmeklētāji, visam jābūt kārtībā, rudenī vairāk darba, vācot lapas. Spodrība arī aiz vecās mājas durvīm. Antrai esam “uzkrituši uz galvas kā sniegs”, bet grīdas ir svaigi mazgātas. Mā ja pieder agrākā īpašnieka dēlam, kurš dzīvo Zviedrijā. Viņš Rundālē bijis, gribējis remontēt, meklējis pārvaldnieku, bet nu jau kādu laiku neviens te nav redzēts.
Saimnieks iemītniekus izlikt nav draudējis, un Antra arī negribētu dzīvot citur – skola tuvu, darbs līdzās. Vietas gan te par maz, jo lielā istaba apdzīvojama tikai vasarā, ziemā to nekādi nevar piekurināt. Tad viņi visi guļ vienā istabā saliekamās gultiņās, stāsta Antra.
Dzīves krāsas
Daudz plašāk un ērtāk pašlaik ir Ivulānu ģimenes mājā. Agrākais kopsaimniecības kantoris pārbūvēts un iekārtots mājīgi. “Mēs tagad te esam tikai trīs – es, Jānis un Melānija. Juris, Anita un Aija mācās Rīgā, Jelgavā, Zaļeniekos, Elvis Rīgā palīdz māsai auklēt mazuli,” atklāj Sarmīte Ivulāne.
Šajās mājās “Bauskas Dzīve” bija pirms četriem gadiem maijā, kad apkārtnē viss ziedēja. Todien mājās bija pieci Ivulānu pašu un divi aizbildnībā ņemti radinieku bērni. Priecājāmies par šo jauko, saulaino saimi.
Togad rudens atnesa lielas bēdas – piepeši gāja bojā lie lās ģimenes tētis. Sarmīte ar bērniem, prāvo saimniecību un tikko ņemto kredītu palika viena. “Nekad neesmu spējusi kaut ko prasīt, bet tolaik pagasts bez lūgšanas daudz palīdzēja. Bērni gāja skolā, visiem tika piešķirtas brīvpusdienas. Arī citādu atbalstu saņēmām,” saka Sarmīte.
Ģimenes vecākais dēls Juris Latvijas Universitātē studē medicīnu, aizrāvies ar zinātniskiem pētījumiem. Katru nedēļas nogali ceturtā kursa students brauc uz mājām, lai palīdzētu mammai. Tāpat to dara Anita un Aija. Ja tā nebūtu, saimniecību vajadzētu likvidēt, atzīst Sarmīte. Viņa pēc nelaimes ir atradusi dzīvē citas krāsas – kopā ar Melā niju dejo līnijdejas, šoruden sākusi dziedāt jauktajā korī. Bērni ir paaugušies, un mammai beidzot ir mazliet laika arī sev.
Atliek priecāties
Dagmārai Kalējai laika ir pārpārēm, vienīgi spēka maz. Viņa atzīst, ka jau otro gadu no mājas nav izgājusi, kājas sāp, kauli deformējušies. Bet savu istabu un virtuvi Dagmāra katru dienu izmazgā, sakot, ka dzīvam cilvēkam ir jākustas.
“Dagmāriņa ir ļoti labs, gudrs un skolots cilvēks. Viņa par visu interesējas. Savu bērnu viņai nav, tāpēc pārdzīvo par mums, par mūsu mazbērniem Bauskā un radiņiem Jēkabpilī,” stāsta kaimiņiene Janīna Bobrova.
Vairāk nekā pieci Dagmā ras mūža gadi pagājuši Sibīrijā, tur palikusi arī veselī ba. Izvesta 1945. gada janvārī. “Biju Tomskā. Ļoti labā sovhozā nonācu, mums visi priekšnieki bija latvieši, no 1941. gadā izsūtītajiem. Nebija tik traki, varēja izturēt,” tā pensionāre.
Dagmāras tēva mājas ir Viesturu pagastā, bet šeit, Rundālē, Dagmāra dzīvo pašas mājā. “Ko es iesāktu bez Janīnas un Jura – Bobrovu ģimenes? Tie ir mani kaimiņi, kuri tagad tepat lejasstāvā iekārtojas uz dzīvi. Māja bija galīgi nolais ta, skursteņi izdeguši, 15 gadu netīrīti, Juris visu sakārtoja. Janīna mani aprūpē, kopj dārzu. Skatos pa logu un priecājos. Žēl tikai, ka dienas tik pelēkas, drūmas. Man patīk lasīt, bet ilgi nevaru – acis asaro,” turpina Dagmāra.
Balle vecļaudīm
Tie ir tikai daži cilvēki, kuri ir Rundāles pagasta sociālā dienesta rūpju lokā. Pagastā ir vairāk nekā 400 pensionāru, reizi gadā viņiem tiek rīkota balle. Zina Ziemele šonedēļ jau izsūtījusi ielūgumus, aicinot 30. oktobrī uz Pilsrundāles vidusskolu. “Tā vienmēr ir jau ka satikšanās. Daudziem vecajiem ļaudīm tā ir vienīgā reize gadā, kad iziet svētkos ārpus mājas. Tāpēc no šīs tradīcijas nevar atteikties,” stāsta Zina Ziemele.
Par atbalsta sniegšanu pašvaldību sociālās palīdzības dienestu darbiniekiem ir dažādi viedokļi. Vieni teic, ka prasīts tiek pārāk daudz, pārāk skaļi un lūdzēju skaitā bieži ir tie, kuri savā un ģimenes labā paši varētu vairāk pūlēties. Savukārt citi atzīst, ka daudzi kaunas no trūkuma un slēpj situāciju, kad dzīve sāk ripot no kalna lejup. Taču šo kritienu var apturēt, un reizēm pietiek ar nelielu atbalstu, lai cilvēkam kļūtu vieglāk.
Sirsnīgas rūpes
Nevar uzminēt, kā kuram klājas. Tāpēc jārunā vienkārša un skaidra valoda, tad arī palīdzība nekavēsies. “Klauvējiet, un jums tiks atvērts,” teikts grāmatu grāmatā Bībelē. Atvērtām jābūt arī sociālā dienesta durvīm, lai cilvēki zinātu, kurp doties, nekautrētos lūgt un būtu droši, ka tiks uzklausīti.
Sociālā darbiniece Zina Ziemele Rundāles pagasta pašvaldībā strādā no 1972. gada. Viņas acu priekšā un reizē ar viņu daudzi rundālieši izauguši, novecojuši, mūžībā izvadī ti. Laiki mainījušies, bet saglabājusies nepieciešamība pēc sirsnīgām rūpēm par cilvēkiem. Varbūt tagad pat vairāk nekā pirms gadiem.
***
Uzziņai
– Rundāles pagasta dzimtsarakstu nodaļā šogad reģistrētas 4 laulības, 12 jaundzimušie – sešas meitenes un seši zēni. Aizsaulē aizgājuši 32 cilvēki.
– Pašvaldības sociālais budžets 2004. gadam ir Ls 9032.
– Trūcīgās personas statuss piešķirts 27 cilvēkiem.
– Garantētais minimālais iztikas pabalsts piešķirts 10 ģimenēm.
– Pagastā ir 34 daudzbērnu ģimenes, kurās aug 181 bērns.
– Rundālē dzīvo desmit bērni invalīdi, 69 pirmās un otrās grupas invalīdi.
– Brīvpusdienas piešķirtas 62 skolēniem Pilsrundāles vidusskolā, Bauskas 2. vidusskolas 6 skolēniem, ēdināšanas izdevumi tiek apmaksāti 5 pirmsskolas iestādes “Mārpuķīte” audzēkņiem.
– Atbilstoši saņemtajiem iesniegumiem, izvērtējot prasītāja materiālo nodrošinājumu, Rundāles pagasta sociālās palīdzības dienests daļēji atmaksā izdevumus par ārstēšanos, briļļu, medikamentu iegādi, piešķir apbedīšanas pabalstu.
