Meklējām senu mājas vietu Kurzemē skaistā maija dienā. Neko vairāk, kā atrast un nofotografēt, nevajadzēja.Cilvēks, kurš tajā namā piedzima un pavadīja bērnību, Otrā pasaules kara laikā bija spiests doties bēgļu gaitās un iegūt otru dzimteni aiz Lamanša jūras šauruma. Viņš mums uzticēja savu atmiņu meklēšanu. Neuzstājot un neko neprasot. Laikam arī tāpēc ekspedīcijai nodevāmies ar visu sirdi.Maldoties pa Valtaiķu un Rudbāržu apkaimes pastorālajām pļavām un mežiem, nolēmām sekot intuīcijai. Iegriezāmies viensētās, kas neizskaidrojama iemesla dēļ ievilka, un sarunājāmies ar svešiem cilvēkiem. Tagad, neņemot vērā manu pieredzi žurnālistikā, pavisam droši varu apgalvot, ka nekādi google.com vai satelītsistēmu uztvērēji pie mērķa nenovedīs tik pārliecinoši kā Latvijas lauku cilvēki, jo viņi ir dzīvojuši un joprojām dzīvo emocionālā sasaistē ar citiem.Pirmais nosauktais atslēgvārds bija Romka. Solīdi latviešu vīri sacīja, ka Romku, kurš jau ir pametis šosauli, pazina visi. Nevis satelītu navigācijas ierīces, bet Romka šajā apvidū bija orientieris. Mēs braucām pa viņa pēdām, riņķojot starp pakalniem, dīķiem un liepu mežiem. Mēs ieraudzījām viņa neesošo klātbūtni aizaugušā pagalmā ar tīri izmazgātas veļas virteni. Romkas draudzene Rasma mums parādīja ceļu uz ilgi meklēto māju mežvidū, un mēs to atradām.Ikviens cilvēks šajā pasaulē ir pelnījis kļūt par atslēgvārdu. Un nevienu nedrīkst noniecināt par to, ka viņš dzīvo «nepareizi» kā Romka un Rasma. Jo tā «pareizība» rodas no mūsu priekšstatiem, ko visbiežāk uzskatām par vienīgiem un neapstrīdamiem.
