Ik rītu saule pamazām izkausē salnas garoziņu, un pasaule iemirdzas. Pirms nedēļas bērzi atgādināja majestātiskas jaunavas, ietērptas savās visgreznākajās drānās. Tagad pasaule mirdz apsūbējuša zelta toņos.
Viendien, kad rīkoju tradicionālu rudens ekskursiju saviem Rīgas radiem pa Bausku un apkārtni, autostāvvietā pie Mūsas tilta nebija, kur novietot mašīnu. Nācās pagaidīt. Šogad var īpaši labi pārliecināties, ka tūrisms Latvijā ir tieši saistīts ar laika apstākļiem. Tik daudz vietējo ceļotāju kā šoruden pilsētā, šķiet, nav bijis.
Aicināju savus ciemiņus doties pastaigā pa Bauskas dabas taku līdz Mūsas un Mēmeles satekai. Atceros šo maršrutu pirms Bauskas dabas parka izveidošanas – brikšņi un dubļi. Pa krūmiem klīda aizdomīgi personāži, meklēdami vietu degvīna un alus krājumu tukšošanai. Zālē mētājās bundžas, pudeles un papīri. Notikušās pārvērtības ir bezgala iepriecinošas. Tagad pastaiga pa dabas taku ir īsts baudījums. Vide ir ideāli sakopta, atverot skatienam Mūsas un Mēmeles krastu gleznaino ainavu.
Mēs nebijām vienīgie gājēji. Satikām ģimenes ar maziem bērniem, nelielas grupas, tūristus ar bukletiņiem rokā. Pārgājienā pavadījām nepilnas trīs stundas. Bija tik jauki, ka neviens nevēlējās nekur steigties. Vienkārši ienirām ainavas skaistumā. Lieki teikt, ka ciemiņi bija ļoti izbrīnīti, jo šī Bauskas teritorija neatklājas, braucot ar auto vai neaizejot tālāk par Bauskas pils ieeju, un daudziem tā arī paliek nezināma.
Pēc dažām dienām draudzene aicināja uz pikniku Mežotnes pilskalnā. Diena bija tikpat skaista, un es piedzīvoju līdzīgas izjūtas kā Bauskas dabas takā. Cik labi, ka ir bijuši jēdzīgi Eiropas projekti un Bauskas un Rundāles pašvaldība nevilcinoties un īstajā laikā tos ir īstenojušas! Galvenais, ka netiek žēloti resursi un darbs, lai diendienā uzturētu kārtībā pievilcīgos dabas stūrīšus.
