Mana Latvija! Jau rudens māc Tavu gurdeno plecu, kļavu lapu palagi sedz Tavus saules matus un aizmigušajos zirnekļu tīklos snauž Tavi vasaras sapņi.
Mana Latvija! Jau rudens māc Tavu gurdeno plecu, kļavu lapu palagi sedz Tavus saules matus un aizmigušajos zirnekļu tīklos snauž Tavi vasaras sapņi. Tu taču esi tik laimīga! Ik dienas Tevi skar bērnu smiekli, vējš apskauj Tavu mīļo Daugavu, un ik rītu katrā Tavā pilsētā mostas jauna diena kā pulkstenis pēc gadsimtu salda miega. Bet man žēl, ka Tavu smaidu aizsedz cilvēku naids, neiecietība un neizpratne.
Pirms nedēļas man vajadzēja rakstīt domrakstu “Manas paaudzes Latvija”. Piedod, bet man nebija gaišuma, ko tajā ielikt… Tu taču man piekritīsi, ka ap Tevi virmuļo politikas gruži, tajos mums nav, ko elpot. Mūsu, cilvēku, vidū rodas it kā vakuums. Kā, piedodiet, spļāviens tautas sirdī bija Induļa Emša teiktais, ka mēs visi kādreiz nomirsim. Kas mēs esam tiem, kuriem nerūp, kā uzturēt ģimeni un samaksāt īri? Kā veikt dzīvībai svarīgu operāciju, ja nav līdzekļu vai arī ārstu?…
Latvija, Tu taču neesi Leiputrija, kurā koku lapu vietā rudenī krīt papīriņi ar smaidīgām tautumeitām un nenovecojošiem ozoliem. Sirds sažņaudzas ikreiz, dzirdot par Tevi sliktus vārdus. Tu taču mīli brīvu jūru, baltas kaijas, nevis pelēkas, kas tādas kļuvušas no dūmojošiem skursteņiem.
Es gribu, lai Tu elpotu tikpat brīvi kā putns lidojumā, es vēlētos, lai bērnu soļi skan Tevī kā dzērvju klaigas, tām atgriežoties mājās – Latvijā. Vēlos Tevi redzēt smaidām, lai cilvēku sirdīs izkustu aukstās lāstekas un lai Tu dzimtu ik dienas no jauna.
V. DŪRA, Misas vidusskolas 11. klases audzēkne
