Novembrī pasaulē vienīgais vārds – Latvija – skan citādāk. Cik tā skanējums būs drošs, pārliecinošs, emocionāli un saturiski piepildīts, atkarīgs no mums ikviena. Tas atkarīgs arī no mūsu spējām darīt labāk, nekā prasīts, uzņemties vairāk, nekā paredzēts, sapņot un ļaut iecerēm lidot augstāk par Gaiziņkalna virsotni. Ja mūsu senči 1918. un 1919. gadā būtu rēķinājuši, izvērtējuši un izvēlējušies ekonomiskāko, izdevīgāko un lētāko piedāvājumu – «projekts» «Latvijas valsts» nebūtu īstenots.
Šādu bezbailīgu, par ik padarītu sīkumu atlīdzību neprasošu, nesavtīgu un godīgu, Latviju ar sirdi mīlošu, nevis naudā visu izvērtējošu reālpolitiķu mums pietrūkst. Tādēļ es ar cerībām raugos uz šodienas skolasbērniem. Es ticu Bauskas Valsts ģimnāzijas skolēniem, kuri divus mēnešus diendienā papildināja savas prasmes un iemaņas, lai izcīnītu titulu «Visdrošākā klase». Kad viņi noteiks kārtību, viņiem pietiks drosmes izvēlēties vislabākos, visgodīgākos būvniekus savām sapņu pilīm Bauskā. Es ticu Mežgaļu pamatskolas audzēkņiem, kuri Kārļa Skalbes pasakā «Kaķīša dzirnavas» spējuši apjaust labestības, godīguma cēlo nozīmi un ar savām atziņām bagātinājuši pasakas simtgadei veltītās grāmatas lappuses. Kad viņiem būs tiesības lemt, viņu nākotnes Latvijā būs vieta ikvienam mazajam lauku ciemam, skolai tajā un dzirnavām, kurās malsies labsirdības un mazā cilvēkbērna mīlestības gaņģi.
Pārāk maz mēs šodien sajūtam savu Latviju ar sirdi. Mēs to vērtējam kā ekonomisko projektu, kā lētāko iepirkumu un izdevīgāko darījumu. Vai par tādu Latviju pirms nepilniem simts gadiem savu dzīvību atdeva tolaik jaunie zēni, vīri un sievas?!
