Izlasīju 31. janvāra «Bauskas Dzīvē» rakstu «Ar sāpošu zobu uz Rīgu?» (7. lpp.) un vēlos izteikt savas pārdomas.
Izlasīju 31. janvāra “Bauskas Dzīvē” rakstu “Ar sāpošu zobu uz Rīgu?” (7. lpp.) un vēlos izteikt savas pārdomas.
Vispirms atgādinu, ka Bauskas slimnīcas uzņemšanas nodaļā var uzzināt visu uzņēmuma “Zobārstniecība” speciālistu kontakttālruņus. Tas der reizēs, kad tiešām kādam palīdzība vajadzīga ārpus darba laika.
Taču ir ne mazums gadījumu, kad pacienti pret ārstu izturas negodīgi. Man tā bija apmēram pirms mēneša. Svētdienas vakarā pavēlu man uz mājām piezvanīja sieviete, kura stāstīja, ka vīram neciešami sāp zobs. Gandrīz jau gribēju teikt, ka rīt pirmdiena, varēšu viņu pieņemt kabinetā. Tomēr vienojāmies, lai brauc šurp, ja jau tik briesmīgi sāp. Zvanītāja arī zināja, ka dzīvoju tajā pašā mājā, kurā ir mana darbavieta – uzņēmums “Zobārstniecība”. Tāpēc viņai likās, ka man nav grūti pieņemt pacientu jebkurā diennakts laikā.
Vīrietis ieradās, apskatīju vainu un secināju, ka zobu vajadzēs izraut. Pacients sāka nelielu diskusiju, vai tas nepieciešams, kāda būs atsāpināšana, vai nesāpēs pēc tam. Patiesībā viņš nebija nobijies, toties ļoti neapmierināts. Pēc zoba izraušanas pateicu pacientam, cik jāmaksā, un viņš nokāpa pēc naudas pie sievas, kura gaidīja mašīnā. Kā gāja, tā aizgāja, un neesmu viņu vairs redzējusi.
Jutos iznerrota, it kā vinīga, ka mani, ārsti, kura bija pretimnākoša pacientam, var izraut svētdienas vakarā no mājas miera, likt strādāt, visādi izdricelēt un pēc tam uzskatīt, ka par to var nemaksāt. Līdzīgi gadījumi bijuši arī kolēģiem, un tie mazina vēlmi palīdzēt pacientam.
