Igaunijas lielāko – Sāremā – salu tūrisma sezonā dienā apmeklē aptuveni 20 tūkstoš ekskursantu, tas ir, puse no iedzīvotāju kopskaita.
Igaunijas lielāko – Sāremā – salu tūrisma sezonā dienā apmeklē aptuveni 20 tūkstoš ekskursantu, tas ir, puse no iedzīvotāju kopskaita.
Spuraini kadiķi arī nomierina
Trīs dienas uzturoties savdabīgajā vidē, kur kadiķu pelēkzaļganums pārspēj visus citus zaļos toņus, centos saprast, kas gan tā pievelk tūristus šim maršrutam.
Droši vien, ja ciemiņus un vietējos vairāk aptaujātu, atbildes atšķirtos. Man izdevās gūt apstiprinājumu savai izjūtai. Proti, tas ir salas ritms, kas ir citādāks nekā kontinentā, kā mēdz izteikties salinieki. Steiga un ātrums bija raksturīgs vien daudzajiem automobiļiem, kuru numuri izteica piederību dažādām Eiropas valstīm. Toties šķita, ka ļaudis, kurus dzirdēju runājam dažādās valodās, arī latviešu, bauda laiku. Tā rimti un atsprindzinājušies. Iespējams, kadiķi, akmeņi, ūdeņi, lauku miers ir tas labais, kas tūristus “izmet laukā” no visa ikdienišķā.
Zvejnieku svētkos mani uzrunāja māksliniece, kurai salas lielākajā pilsētā Kuresārē pieder sava galerija. Viņa interesējās, no kurienes ir atbraucēji. Pamazītēm mūsu valodošana pastiepās ilgumā. Sacīju viņai par rāmuma izjūtu uz salas. Un Tīna apgalvoja gluži to pašu. Tiklīdz viņa pāris dienu uzkavējoties Tallinā, tā velkot atpakaļ uz Sāremā, kur dzīvei cits plūdums. Arī mūsu zinošais gids Gunnars Usins lietoja salīdzinājumu, kādu līdz šim nebija gadījies dzirdēt. Virtsu, no kurienes prāmji pārceļ mašīnas un cilvēkus uz salu, esot kā paklājs, kurā visi noslaukot kājas. Īstenais sāremietis tūdaļ arī piebilda, ka kontinenta iedzīvotāji par tādu izteikumu varētu justies aizskarti.
Servē joprojām atrod trofejas
Manuprāt, Sāremā kolorīts īpaši atklājās nelielā ciematiņā Lādlā, kas atrodas Serves pussalā. Pirmās pretimnācējas bija divas meitenes, kas vēlējās sarunāties krievu valodā. Abas uz šo Igaunijas nostūri bija ieradušās no Narvas, lai īpašā nometnē labāk iemācītos runāt igauniski. Viņas parādīja, kur pulsē ciematiņa sirds. Protams, tas ir veikals, pie kura satiekas vīri, lai sasildītos ar kādu grādīgu dzērienu un parunātos. Nepazīstamu ļaužu parādīšanās arī viņiem šķita interesanta.
Mēs savukārt pirmajā brīdī nesapratām, kādēļ pie koka kaudzītē sakrautas karavīru metāla ķiveres. Kaupo Vips, kuram Servē ir senču saknes, sacīja: “Vajag tikai parakt ar lāpstu, un atdursies pret kādu trofeju. Šeit Otrā pasaules kara noslēgumā divus mēnešus turējās frontes līnija, pussala gandrīz pilnībā tika nopostīta.” Kaupo pārliecināts sacīja, ka viņš atgriezīsies no Pērnavas tēva mājās, jo pilsētā nekādas rožainas nākotnes neesot. Ko šeit darīs? Neviena kalēja neesot, arī zemi var kopt un audzēt dārzeņus. Tikmēr kāds kalsns vīrs lika galvā Vācijas un arī padomju armijas karavīru ķiveres…
Serves pussalas galā ir iezīmēts Sāremā tālākais dienvidu punkts, no kura tālumā pamanāmas Kurzemes krasta aprises. Līdz turienei taisnā līnijā ir tikai 40 kilometru.
Pa ceļiem ripo divriteņi
Ar labu skaudību vēroju, kā salā iemācījušies piesaistīt dažādas paaudzes, piemēram, populāras raidstacijas “Skay +” svētki arī tiek rīkoti Sāremā. Divu kilometru garumā ārpus Kuresāres uz šosejas bija ātruma ierobežojums līdz 30 kilometriem stundā. Jaunieši izvietojās kempingos un mežā uz jūras pusi. Viņiem te bija gana vietas, kur tusēties, kā paši izsakās.
Tikmēr zvejnieku svētku laikā plaši darbojās vecu lietu tirgus, kurā preces piedāvāja arī Latvijas kolekcionāri. Mūsu gids Gunnars sacīja: “Visu vasaru nedēļas nogalē ir kādi svētki vai festivāli, kas piesaista apmeklētājus.”
Ievērojām arī daudz velobraucēju. Viņi var iznomāt divriteņus, ko piedāvā Riho Raima uzņēmums, kuram ir 80 dažādu marku velosipēdi. Minot pedāļus, manuprāt, Sāremas baudījums ir vēl jaukāks, nekā traucoties ar mašīnu.
***
uzziņai
– Velosipēda īre:
3 par vienu vai pirmo dienu ir 150 EEK,
3 par otro dienu – 125 EEK,
3 par nedēļu – 700 EEK.
– 1 igauņu krona – 4,5 santīmi.
