Septembra pirmajā pusē gūtie iespaidi rosinājuši pārdomām: Raiņa lugas «Uguns un nakts» jaunā interpretācija Viestura Kairiša režijā Nacionālajā teātrī, divu dienu Briseles apmeklējums, ikvakara ziņu pārraidēs gluži kā mantra skaitītais «bēgļi, bēgļi, bēgļi».
V. Kairišs, sniedzot savu versiju par šodienas Latviju, nesaudzīgi lauž stereotipus par Lāčplēsi kā varoni, kas reiz grūdīs naidnieku dzelmē, un tad mums sāksies jauni, labi laiki. Režisors skaudri iezīmē citu realitāti: «Lāčplēsis ir no meža iznācis traktorists, viņš sastop viskolosālāko meiteni (Spīdolu) un vienkārši to «atšuj»!» Tik tālu nu esam ar savu spēku un nacionālo pašapziņu nonākuši. Arvien lielākos apjomos tiek radītas bezdomājošas, modernās pasaules kaut kādiem stereotipiem pakļautas būtnes. Līdz Spīdolas domu lidojumam šiem metroseksuāļiem netikt. Starp citu, nu radījuši šo jaunvārdu, kam ar seksu metro nav sakara. Te domāti lielpilsētas švīti, «zīmuļi», kuri veltī sevi stilistiski nevainojama tēla veidošanai un noteikti pieder pie kādas stereotipiskas «zelta jaunatnes».
Nožēlojama šķiet nemitīgā ņemšanās ap cipariem – 250, tūkstoti, diviem tūkstošiem citas tautības cilvēku, kurus te kāds gatavojas iesūtīt. Briselē tādu ir tūkstošiem, un viņus neattur nedz vietējie likumi, nedz eirobirokrātu regulas. Bezjēdzīgas vaimanāšanas vietā steidzami jāizstrādā valsts politika, cik kurā pašvaldībā šos cilvēkus izmitināt, kādas striktas prasības viņu dzīves tikumiem noteikt, kā panākt, lai par nodokļu maksātāju naudu viņi izglītotos latviešu valodā, kā radīt vidi, kurā ļaudis būtu ar mieru dzīvot vai arī «bēgt» tālāk.
Vēl šajā rudenī mums vajadzētu vairāk domāt par sevi, kā mēs varam un gribam sargāt Latviju. Ne jau vienmēr tas darāms ar ieročiem rokā. Sargāt mēs varam, godprātīgi strādājot, turot tīru savu sētu un kopjot valodu. Es, piemēram, nevēlos, lai Latvijas mazpilsētas Bauskas Rātslaukumā atgrieztos angliskais uzraksts, kas visu vasaru traucēja manai būtībai.
*«Labākais steiks pilsētā.»
