Daudz ir tādu reižu, kad cilvēks savas spējas neapzinās un nenovērtē, tā pašam pāri darot. Sarežģīti, pavisam sarežģīti saprast un skaidrot, kādēļ dzīves bezizejas situācijās uzplaiksnī spēks, kas liek būt stiprākam, nekā domāts, nekā varēts.Man zināmais spilgtākais piemērs ir Inese Ziņģīte, kuras dzīves ritums bijis arī mūspusē. Būdama paralizēta, ar apbrīnojamu gribasspēku viņa atguva kustības spējas. Savu mācību dāvinājusi visiem, kuriem vien par to interese, pārvarējusi emocionālu krīzi un atkal ir lieliskā formā, kuras pamatā miesas un gara iesildīšana. Tik vien kā dienu sākot ar rāpošanu, kas muguru sakārto, ar rīvēšanos, kas tonizē visu ķermeni, dod spēku domām. Šo ikrīta procedūru ir grūti sākt, bet pēc neilga perioda tā kļūst par iekšēju prasību. Saku to pēc savas un arī citu Ziņģītes teorijas praktizētāju pieredzes. Jādomā gan, cik daudz mēs katrs varam, ja vien gribam, turklāt tērējot tik vien kā frotē dvielītim, kas ik pa laikam jānomaina. Nodilst taču.Baušķenieks Ilmārs Nicmanis nav padevies, cīnoties par kustību atgūšanu pēc smagas mugurkaula traumas. Viņam palīdz ticība, mediķi un spējas pierādīt, ko tomēr var. Šonedēļ Latvijas komandas sastāvā viņš ir Somijā, kur piedalās starptautiskās sacensībās kērlingā cilvēkiem ratiņkrēslos. Viņos ir dzīvs cīņas azarts.Katram var būt savs spēka avots, un tas ir saprotami. Ir pat tādi cilvēki, kas spēj pārtikt no Visuma enerģijas vien, un tos sauc par «saules ēdājiem». Uzturā viņiem pietiek ar šķidro barību, jo tādējādi organisms lieki netērē enerģiju. Jā gan, tas ir fenomens, un tādas spējas droši vien piemīt pavisam reti.Taču es ticu, ka mēs visi vairāk spējam būt saules ķērāji. Ne vien tās, kas atrodas pie debesīm, bet tās, ko spējam paši sevī modināt.
