Jauki gadu desmitiem dzīvot nemainīgā cilvēku lokā, ik dienu cits citu slavējot, kādi mēs visi labi, skaisti, gudri… Taču saldā pašapmierinātība var izspēlēt nelāgus jokus.Kad pirms pāris gadiem Iecavas pašvaldības darbinieces tulkojums pirmo novada Goda pilsoņu runai kļuva par jauniešu izsmiekla objektu, nodomāju – neveiksmīgs gadījums. Toreiz dāma no četriem vienkāršas angļu valodas teikumiem izdabūja dažus stomīgus vārdus, pamanoties zviedru ciemiņa sabiedrībai paustās pateicības vietā pateikties pašvaldības vadītājam.Taču nule vidusskolā, kur daudz skolēnu lieliski runā angliski, jubilejas sarīkojumā risinājās kas līdzīgs. Dāņu mecenāts no lapas lasītā runā gari stāstīja par sadarbību ar skolu, bet tulkotāja neveikli pārlika vien pa kādam teikumam. Rezultāts – publika, kas līdz tam bija lutināta ar raitu svinību norisi, sāka pļāpāt, smieties un aplaudēt, rupji norādot, ka runa jābeidz.Man kā viešņai bija kauns par necieņu, ko pasākuma rīkotāji un absolventi – ieguvēji no dāņu labdarības – izrādīja šim cilvēkam. Nezinu, kas liedza iepriekš informēt ciemiņu, cik garai jābūt runai, laikus sagatavot sinhrono tulkojumu. Radās izjūta, ka šeit viesus, pat materiālu labumu devējus, neciena, ja vien tie nav savējie.Ceru, ka Iecavas vidusskolā šāda attieksme pret ciemiņiem nav norma. Ļoti cienu cilvēkus, kas laukos uztur izglītību un kultūru, tomēr viņiem ļoti jāuzmanās, lai novada nelielajā konkurencē nekļūtu pārāk iedomīgi. Vai vismaz jāiemācās piesegties ar pieklājīgu laipnību.
