Latvijā reģionālo laikrakstu redakcijās vairākums žurnālistu ir sievietes. Dažās avīzēs vispār nav neviena rakstītāja vīrieša.Kad to stāstu kolēģim no Norvēģijas, viņš neviltoti izsaucas: «Ja jums redakcijās strādā tikai sievietes, kurš tad raksta par ekonomiku?!» Man atliek tik apjukumā mirkšķināt acis… Saprotu – viņš pārliecināts, ka sievietes neko tādu nejēdz uzrakstīt. Un tā runā cilvēks no valsts, kuru uztveram kā zināmu līdztiesības un demokrātijas standartu. Stereotipi joprojām nezūd.Plašsaziņas līdzekļos ziņu rakstos, TV raidījumos sievietes kā profesionāles tiek rādītas tikai ap 20% gadījumu (un tie paši ir veselības un sociālajā jomā, mākslā), pārsvarā mēs esam mātes, kādu vardarbību upuri, ēdienu gatavotājas un «beibes». Jā, sabiedrisko attiecību producētāji šo stereotipisko tēlu kultivē. Nupat izlasīju kādas veikalu ķēdes aptaujas rezultātus: 41% aptaujāto Latvijas daiļā dzimuma pārstāvju vislabprātāk Sieviešu dienā saņemtu ziedus no pašmāju aktiera Ģirta Ķestera, bet 39% – no pasaulē iekārojamākā vecpuiša Džordža Klūnija. Kā ziedi, kas vislabāk piestāvētu mūsu sievietēm, visbiežāk tiek nosauktas rozes un tulpes. Manuprāt, bezgala trafareti un banāli, laikam tieši tā «beibēm» piedienas. Bet varbūt jautri? Smiesim, jo publisko attiecību mārketings bez Ķestera un Klūnija nespēj citus sekssimbolus nosaukt, turklāt no ziediem zina tikai šos.Ir taču svētki, jāpriecājas un jāsmaida. Kā teica Oļega Jankovska atveidotais barons Minhauzens filmā «Tas pats Minhauzens»: «Es sapratu, kāda ir jūsu nelaime – jūs esat pārāk nopietni. Gudrs ģīmis vēl nav gudrības pazīme. Visas muļķības šajā pasaulē tiek darītas tieši ar gudru sejas izteiksmi.» Dāmas un kungi, ar smaidu sejā darīsim labus un gudrus darbus, kas iepriecina kā sievietes, tā vīriešus, turklāt – ne tikai 8. martā!
