Mācību darba norisei skolās nepieciešamas vairākas komponentes: izglītojamie, pedagogi, vadība un tehniskie darbinieki.
Sarunā ar trim Bauskas novada skolu direktoriem «Bauskas Dzīve» nepavaicāja, vai skola var iztikt bez vadītāja, taču visu triju atbildēs vienojošā atziņa bija – svarīga ir komanda, labs kolektīvs, kuru kādam tomēr jāuzņemas vadīt.
Labi atpūtušies
Inese Rīna aptuveni mēnesi ir pirmā persona Īslīces vidusskolā. Kopā ar kolēģiem viņa vada un nodrošina mācību darbu 330 bērniem, pusaudžiem un jauniešiem. Aicināta raksturot savu skolu, I. Rīna bez ilgas apdomāšanās iesāk: «Mums ir jauks kolektīvs, pedagogi ir radošām idejām bagāti, pēc vasaras labi atpūtušies. Es redzu, ka viņiem ir vēlme strādāt, tādēļ arī man darbs jaunajā amatā šķiet mazāk satraucošs. Manas vadības metodes balstīsies sadarbībā. Viens nekur nevar būt karotājs. Ja ir domājošs un strādātgribošs kolektīvs, direktoram atliek to tikai prasmīgi vadīt. Ļoti ceru, ka man tas izdosies.»
Līdzīgi kā vēl dažās novada izglītības iestādēs, arī Īslīcē remontdarbi noritēs vienlaikus ar mācībām. Skolai ir jāmaina jumts. Dažādu objektīvu, kā arī subjektīvu iemeslu dēļ remontu tā pa īstam sāks tikai tagad – mācību gada priekšvakarā. Direktorei lielākās raizes sagādās tas, lai celtnieku strādāšana nekādi neradītu draudus skolēniem un pedagogiem. ««Skolai jumts aizbraucis,» tā varētu būt viena no manām šī rudens devīzēm,» direktore apliecina spēju pasmaidīt sarežģītā situācijā.
Modelis ir jāievieš
I. Rīna iepazinusies ar pedagogu jauno atalgojuma modeli un «Bauskas Dzīvei» apliecina, ka tas pēc iespējas ātrāk jāievieš. Ir vairākas nepilnības, taču vislabāk tās saskatīt un novērst var tikai praktiskā pielietojumā.
«Nepietiekams finansējuma apjoms atvēlēts ārpusstundu darbam. Mēs runājam par patriotisko audzināšanu, par nepieciešamību skolēnus vispusīgi izglītot, ne tikai iemācīt standarta minimumu. Taču tajā pašā laikā ārpusstundu organizatoriem slodzes ir ļoti samazinātas. Kādas izmaiņas šajā jomā jāveic, to vislabāk varēs redzēt, kad modeli ieviesīs. Tādēļ es esmu pret nemitīgu atlikšanu,» pārliecināti teic direktore.
Profesionālais vadmotīvs
Izglītības sistēmā ir vieta lauku skolām, tostarp tādām, kas piedāvā iespēju apgūt arī vidējo izglītību. Vienlaikus direktore nenoliedz, ka vidusskolas saglabāšana nevar būt pašmērķis.
«Bauskas Dzīvei» I. Rīna apliecina, ka par drūmākajām perspektīvām viņa nedomā: «Pirms kāda laika skolēnus aicinājām raksturot, kādu viņi iedomājas savu sapņu skolu. Dažas idejas esam paņēmuši kā Īslīces vidusskolas moto: «Tā ir skola, kurai nav griestu, kur var redzēt debesīs zvaigznes, kur sienas nenospiež garu un mums visiem ir spārni lidojumam. Tā ir skola, kur katrs ir viņš pats, nevis tas, ko no viņa gaida citi.» Šīs atziņas ir mans profesionālais vadmotīvs.»
Paplašinās bērnudārzu
Codes pamatskolā rīt, 1. septembrī, skolēnus uzrunās jaunā direktore Laila Jurcika. Taču nodēvēt viņu par «jauniņo» nebūtu īpaši pareizi. Izglītības sistēmā L. Jurcika strādā daudzus gadus, Codes skolā bija mācību pārzine, tad pildīja direktores pienākumus. «No līdzšinējā vadītāja Georgija Ostrovska pārņemu labi uzturētu skolu, kurā ir jauks kolektīvs, mums skolēnu skaits kopā ar bērnudārza grupiņām ir ap pusotru simtu. Taču es nedomāju iegrimt pašapmierinātībā. Ir jāstrādā un jāattīstās,» skaidro jaunā izglītības iestādes vadītāja.
Šajā mācību gadā līdztekus citiem pienākumiem L. Jurcika atlicinās laiku, lai veiktu organizatorisko darbu, izstrādātu finanšu plānu un 2016. gada 1. septembrī Codē atvērtu pirmsskolas grupiņas trīs un četrus gadus veciem mazuļiem.
Var veidot struktūrvienības
Bauskas novada vadība nolēmusi pāris mēnešos izstrādāt izglītības iestāžu optimizācijas plānu. L. Jurcika uzskata – termiņš ir pārāk īss, viņa baidās, vai netiek pieņemti lēmumi, kurus pēcāk nāksies nožēlot. Direktore pauž izpratni par Eiropas Savienības noteiktajām izglītojamo skaita prasībām, taču vienlaikus L. Jurcika pieļauj modeli, ka vairākas pašreizējās skolas darbojas kā struktūrvienības. Ja pamatskolas pārveidos par izglītības iestādēm skolēniem no 1. līdz 6. klasei, tad šādām skolām laukos nav nākotnes. Par to pārliecināta Codes skolas direktore.
Bauskas novada domes augusta sēdē, kad deputāti vienbalsīgi apstiprināja L. Jurciku Codes pamatskolas direktores amatā, daudz tika diskutēts par dažādām valstī esošām birokrātiskām prasībām, kas rada liekas problēmas, piemēram, nesakārtotā iepirkumu sistēma, regulārā neskaidrība par minimālo skolēnu skaitu klasēs. L. Jurcika nenoliedz, ka ar dažādu dokumentu, normatīvo aktu prasībām var «nosist» darbaprieku, taču ne viņai, kas pati vairākus gadus strādājusi Izglītības pārvaldē. «Esmu bijusi tajā visā iekšā, mani nebaida darbs ar dokumentiem, kuriem nereti saskatu minimālu jēgu,» atzīst pedagoģe.
Visskaistākā vecmāmiņa
Tajā pašā laikā L. Jurcika piebilst, ka, vairākus gadus strādājot uzraugošajā institūcijā, gandarījumu baudīt nācies reti.
«Tagad man būs konkrēti mērķi, uzdevumi, es cīnīšos par budžetu, lai varētu nākamgad paplašināt pirmsskolas grupiņas. Mēs kopā strādāsim, lai Codes skolēnus arvien vairāk pieminētu par viņu labajiem mācību sasniegumiem, sabiedriskajām un sporta aktivitātēm. Taču, ja man jautā par gandarījumu, tad ir viens cilvēks, kas man to rada pat vairākas reizes dienā. Tas ir mans visgalantākais vīrietis – trīsarpus gadus vecais mazdēliņš Jānis Mārcis, kurš ikdienā sešas reizes pasaka: «Tu esi visskaistākā vecmāmiņa!» Vai var vēlēties vairāk?» priekā dalās L. Jurcika.
17 darba gadi
Bauskas novada izglītības darbinieku augusta konferencē lielākais ziedu klēpis – rozes, gladiolas, saulespuķes – bija Codes pamatskolas nu jau bijušā direktora Georgija Ostrovska rokās. Tas viņam no kolēģiem par 17 gadiem, kurus viņš nostrādājis, vadot skolu, kā arī pedagoģiskajā darbā aizvadīto laiku kopš 1973. gada pavasara.
«Par direktoru var strādāt tāds cilvēks, kuram tas ir sirds aicinājums. Citādi var sanākt sevis un savu padoto mocīšana. Šajā amatā tu sev piederi minimāli. Tu esi darbā no brīža, kad pamosties, līdz vēlai vakara stundai, dažreiz arī sapņos,» amatu raksturo G. Ostrovskis.
Apstiprinājums tam ir vēl viena īpatnība – direktors dzīvo piecu metru attālumā no skolas. «Tas bija labi, jo jebkurā brīdī es varēju būt jebkurā procesā. Ietaupīju ceļa naudu un laiku, ko citi pavadīja autobusos vai mašīnās,» pēdējais teikums apliecina Georgija humoru.
Pareizā «draudzēšanās»
Tomēr šajā amatā ar labsirdīgu smaidu vien nepietiek. G. Ostrovskis, atceroties paveikto, stāsta, ka bija vajadzīga gan uzstājība, gan īsto cilvēku pazīšana, arī «draudzēšanās» ar politiskajām partijām. Bez tā visa nebūtu veikts skolas zāles kapitālais remonts, netaptu mūsdienīga sporta halle. «Remontējot aktu zāli un izbūvējot sporta halli, es «draudzējos» ar Tautas partiju, pēc tam ar «Jauno laiku», biju pat Zemnieku savienības biedrs. Tajā pašā laikā es nevienu brīdi neesmu bijis politiķis šī vārda varbūt ne tik labajā izpratnē. Man svarīgi bija panākt to, kas skolai vajadzīgs, tādēļ partiju politiskie uzstādījumi man nebija saistoši. Es domāju par skolu,» atzīstas direktors.
G. Ostrovskis min, ka šajos gados ir ieguvis draudzīgu kolektīvu, sapratni no bērnu vecākiem. Jaunajai direktorei tas viss jāturpina vēl labāk, vēl radošāk.
Nespēj uzturēt ģimeni
Pārskatot augusta konferencē Bauskas kultūras nama zāli, varēja manīt vien dažus vīriešus. Izglītības iestāžu vadībā Bauskas novadā ir tikai trīs kungi: Raimonds Žabovs, Jānis Rumba un Egons Brazauskis. Bija vēl Jurijs Zeļčs, kurš konferences dienā paziņoja par amata atstāšanu. Kur palikuši vīrieši skolās?
«Jā, tāda nu ir realitāte. Ir pa kādam mājturības, sporta pedagogam, dažās skolās saimnieki ir vīrieši, tas arī viss. Kad biju jaunāks, vīru pulks skolās bija krietni kuplāks. Man ir tikai viens izskaidrojums – nekonkurētspējīgs atalgojums. Ja vīrietis dzīvo viens vai ar vecākiem, tad varbūt vēl kaut kas sanāk. Ja ir jauna ģimene, kur piedevām sieva mājās audzina bērniņu, tad ar skolotāja algu vīrietis ģimeni uzturēt nevar. Tā viņi aiziet, un es nevienam neko pārmest nevaru. Lai gan mana pārliecība ir, ka kolektīvā dzimumu balanss ir ļoti nepieciešams,» secina pieredzējušais izglītības iestādes vadītājs.
Paša G. Ostrovska ģimenē ir divi dēli, no skolas tie atvadījušies, kad beidza izglītoties. Marts ir jurists, strādā Latvijā, jaunākais Ingus – mākslinieka dvēsele, kas meklē savas esības piepildījumu Londonā. To, ka dēli nav gājuši tēva pēdās, Georgijs nenožēlo, jo visu mūžu bijis liberālu uzskatu piekritējs gan darbā, gan ģimenē.
Atstājot direktora amatu, G. Ostrovskis joprojām no rīta pavērsies pa logu, ieraudzīs, ka skola ir savā vietā, un ies uz darbu. Jaunajā mācību gadā viņš Codes pamatskolas puikām ierādīs mājturības un tehnoloģiju prasmes.
