Skaistkalnieši un ciemata viesi augusta pirmās nedēļas nogalē, kad Kanepenes svētki pulcina daudz ļaužu, ar patiku vēroja omulīgus ruksēnus.
Skaistkalnieši un ciemata viesi augusta pirmās nedēļas nogalē, kad Kanepenes svētki pulcina daudz ļaužu, ar patiku vēroja omulīgus ruksēnus. Kluba “Mēmelīte” sievas tos bija veidojušas no siena un izvedušas ciemata centrā, lai tie rotātu vidi. Tādi pašu darināti dekorējumi jau pierasti, jo parādās regulāri. Taču šovasar skaistkalniešus pārņēmis satraukums, jo viņi ir neziņā – uz kurieni pārcēlušies četri sivēntiņi, jo laukumiņā vairs atrodas tikai viens, tas ar garāko snuķi.
Saprazdami jokus, vietējie ļaudis mudināja žurnālisti izsludināt meklēšanu. Sak, uztaisīsim kādu sivēnu tam, kurš atradīs četrus zudušos! Bet zem humora virskārtas paliek neizpratne un sarūgtinājums par to, kādēļ gan jāzog dekoratīvi ruksēni. Vai tā būtu pasmiešanās par skaistkalniešu vēlmi un centību rotāt un padarīt skaistāku savu ciematiņu. Vai tiešām tādiem dekoriem ir tik liela vērtība, lai ņemot kļūtu par garnadzi?
Gaužām mulsinoši ir skaidrot šādas zudības, kas piemeklējušas arī Kurzemi. Izrādās, Ventspils policijā 4. augustā saņemts iesniegums, ka pilsētas Brīvostas pārvaldes teritorijā pazudis izstādes “Govju parāde Ventspilī 2002” eksponāts “Jūras govs”. Mākslas darba pazušana konstatēta jau 2. augusta rītā. Pēc dažām dienām tas atradies Liepājā, Kūrmājas prospekta galā, pie pieminekļa bojā gājušiem jūrniekiem. Nezinu, kam ir tīkami šādi jociņi.
Dažs tāds ļaunprātīgs jokotājs uzdarbojas ar vēl dīvaināku fantāziju – sadomājis Latvijas lielākajā dienas laikrakstā ievietot apsveikumu vīrietim, kura ģimenē sagaidīts bērns. Taču īstenībā šāda notikuma nemaz nav bijis. Ta jā pašā laikrakstā nākamajā dienā tika publicēts nepatiesās ziņas atsaukums.
Tradicionāli domājoša cilvēka skatījumā viss iepriekš stāstītais ir neizprotams. Un ne tikai tas, arī zādzības kapos. Bauskas vecajā kapsētā vairāki piederīgie velti meklē vāzītes. Paņemti ne vien stikla, bet arī plastmasas trauciņi, kuros liktas puķes piemiņai. Pat kādā lauku nomaļā kapsētā vairs nav atrodams grābeklis, kas tika atstāts koka dobumā, lai mitrums to neapskādētu. Veltas ir cerības par citu piederumu saglabāšanu.
Negribas moralizēt un kratīt ar pirkstu, sakot: “Nu kā tā var!” Taču bažas un kaut kāda trauksme par slimīgu fantāziju izpildījumu neparedzamā variantā pastāv. Vēl skumjāk, ka pret šādiem gadījumiem cietušais tā arī paliek bezspēcīgs. Nav taču pāridarījums tāds, lai vērstos pie likumsargiem. Bet morāls aizskārums reizēm var būt sāpīgāks par kādas mantas zudību.
