Pirmajā mirklī likās – neizdevies aprīļa joks, kad izplatījās ziņa par Saeimas deputātu nodomu skolās aizliegt mācību materiālus, kuri «var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību». Tomēr nē, turklāt jaunais Izglītības likuma pants jau apstiprināts atbildīgajā komisijā. Uzmanību no totalitārai valstij raksturīgās normas būtības novērsa ārlietu ministra pārmetumi «Saskaņai» un Nacionālajai apvienībai (NA), kas šajā jautājumā ir vienisprātis, un koalīcijas partneru reakcija. Taču ir vērts modelēt, kas notiks, ja šo «sviestu» parlamentā pieņems.
Atgādinot piemēru par Šekspīra «Romeo un Džuljetu», kas pēc šīs normas varētu mudināt uz pusaudžu seksu un pašnāvību, pašu latviešu literatūrā ir kaudze «netikumīgu» darbu. Blaumaņa «Raudupiete» un «Skroderdienas» ar jaunākā laulību partnera iespējamu pārdošanos par naudu, «Mērnieku laiki» ar krāpšanos un slepkavību, ārlaulības sakaru apdziedātājs Čaks, Melgalvs, kas dzejoja par dzeršanu… No šī gada zvaigznēm Aspazijas un Raiņa pusi viņu darbu nevar jauniešiem rādīt! Atkrīt visa renesanses glezniecība un tēlniecība, kur pliki ļautiņi maigojas un izrāda miesas krāšņumu, kaudzēm izcilas reālisma literatūras… Vieglāk uzskaitīt, kas paliks, un tā noteikti nav labākā daļa.
Politiķiem, kas ar mulsām sejām un nejēdzīgu argumentāciju aizstāv šo normu, vajadzētu arī paskaidrot, kā viņi grasās visu «netikumīgo» padarīt jaunatnei nepieejamu internetā. Un kā aizliegs cilvēkiem just, ja emocijas un kaislības ir daļa no literatūras un mākslas radīšanas procesa? Vai esam soli no grāmatu dedzināšanas kā tumšajos viduslaikos un pagājušajā gadsimtā nacisma un totalitārisma zemēs?
Neticami ko tādu piedzīvot 21. gadsimtā. Šķiet, dzīve ir melnā absurda traģikomēdija, kurā pašiem jāpiedalās, vien cerot uz veselo saprātu, kas apturēs pie varas tikušo aprobežotās «kretīniskās» izklaides.
