Esmu piedzīvojusi īstu Jāņu sajūtu, kopā ar lielo kori dziedot Emiļa Melngaiļa «Jāņuvakaru» Dziesmu svētkos. Esmu to jutusi, jūras krastā vērojot saullēktu.Reiz tā mani pārņēma, kopā ar citiem jauniešiem pie ugunskura izdziedot visu Imanta Kalniņa repertuāru. Taču esmu tajā ieslīgusi arī neticami aukstā, tumšā un vētrainā 23. jūnija vakarā, kopā ar jaunajām radiniecēm sēžot pie virtuves galda, uz kura deg dažas svecītes, ko nu mājās varēja atrast. Pārējās aprakstītās reizes notika «neīstajā» datumā.Ir labi, ka arī Jāņi pamazām atbrīvojas. No klišejām, uzspiestas līksmības un lielveikala atkarības. Ļaudis var ne tikai senajā veidā godināt auglības spēkus ar uguns rituālu, bet arī pavisam klusi pie neliela, nedziestoša ugunskura sēdēt jūras vai ezera krastā. Vai iebrist mežā un teju nesatumstošo nakti izbaudīt zem zvaigznēm. Vai arī līksmā kompānijā, no sirds klaigājot līgodziesmas, uzstiprinājušies ar alu un sieru, lēkāt pār degošām malkas šķilām. Katram ir sava izvēle, jo svarīgāka par tradīciju ir katra paša sajūta, kā labāk saņemt Jāņu gaismas un auglības svētību, kas dos spēku visam nākamajam saulgriežu ciklam.Kāda ir īstā Jāņu sajūta? Tā katram ir sava, katrs pie tās nonāk pa savam, un nav nekādas nozīmes, vai šis ceļš atbilst tam, «kā vajag». Mana Jāņu sajūta ir piederība šai zemei, kuras krāšņumu, dāsnumu un maigo dabu nemainītu ne pret sniegotu «pasaules jumtu», ne okeāna apvārsni. Piederība pasaulei, dabai un kosmosam, kura daļa visi esam. Novēlu to katram sajust šajos Jāņos.
