Ceļosim! Ziemas priekus bauda Itālijas Alpos.
Kad pašmāju augstāko pauguru sniega cepures ir nodeldējusi agri atnākusī pavasara saule, bet sirdij kārojas vēl izbaudīt īstu ziemas pasaku un tai piedienīgas aktivitātes, nākas lūkoties kalnaināku reģionu virzienā. Izvēlējāmies pārbaudītas vērtības – Itālijas Alpus, apejot latviešu tik iecienīto slēpošanas kūrortu Livinjo, noenkurojoties piemīlīgā, ar senatnes auru apvītā kalnu ciematiņā Bormio, 1200 metru virs jūras līmeņa.
Pievelk termālie avoti un pirtis
Bormio par kalnu slēpošanas atpūtas centru kļuva tikai pagājušā gadsimta vidū, kad šeit norisinājās pasaules čempionāts kalnu slēpošanā. Tomēr arī pirms daudziem gadsimtiem šī vieta pulcējusi senos romiešus no tuvākajām apmetnēm un pat no attāliem Itālijas nostūriem. Viņi uz šejieni brauca, lai varētu apmeklēt «Bagni Vecchi» termālos avotus un pirtis, kas izcirstas tieši klintīs. Avoti un savdabīgās romiešu pirtis ir saglabājušās līdz pat mūsu dienām un visa gada garumā kalpo kā magnēts pašmāju un ārvalstu viesiem.
Pusnaktī Bormio ielās ieripinot Bergamo lidostā noīrēto sarkano «Fiat», šķiet, ka laiks ir apstājies. Vienotā stilā ieturētās mājiņas rotā sniega cepures, un to kontūras izceļ krāšņas Ziemassvētku elektrisko virteņu krelles. Nav no svara, ka kalendāra lappuses vēstī – ir jau marts, te joprojām valda ziema un dzīva arī svētku izjūta. Vairums ļaužu ieradušies atpūsties, baudīt dzīvi, svinēt savu kārtējo uzvaru pār kalnu, piešķirot sev kādu itāliešu virtuves gastronomisko apbalvojumu. Arī sevi un līdzbraucējus varu ieskaitīt šajā kārtā, bet līdz uzvarām vēl jānogaida, jo vispirms jāatrod internetā rezervētie apartamenti un ar kārtīgu miega devu jāatvaira pārbrauciena nogurums.
Spalga gaiļa dziesma, kas vēl pirms sešiem izlaužas caur logu vērtnēm un autentiskās kalnu māje-les sienām, liek rausties no gultas un skatīt modinātāju. Saule lēnām kāpj virs sniegotajām kalnu korēm un atklāj ainavu dienas gaismā. Izrādās, kaimiņos ir neliela ferma, kur dzīvo radību netrūkst. Mūsu piecgadīgā kāpēcīte pēc ilgas apkārtnes vērošanas domīgi novelk: «Esam atbraukuši laukos.» Turpmākās dienas tas tikai priecē, jo bērnam ir interese par visu tuvējās fermas piedāvājumu – gan par sprauniem rikšotājiem netālajā aplokā, gan Alpu raibaļām, gan lielajiem biezvilnīgajiem kalnu suņiem, kas sākumā biedē ar savu izmēru, bet beigās pārsteidz ar draudzīgumu un pieķeršanos cilvēkiem.
Nogāze kā siena
Visbeidzot laiks doties izpētīt trases, lai saprastu to sarežģītības pakāpi un atbilstību savam slēpošanas līmenim. Pirmais vagoniņš uz divus kilometrus augsto virsotni paceļas pusdeviņos no rīta, bet pēdējais slēpotājus un snovotājus kalnā augšā nogādā ceturksni pēc četriem pēcpusdienā. Izvēlamies sākt ar vieglākas grūtības pakāpes jeb zilajām trasēm. Taču pāris kilometru garajā nobraucienā daļa apzīmēta ar sarkanu krāsu, kas nozīmē stāvāku nogāzi un sarežģītāku slēpojumu. Nospriežam, ka sarkanā nav jau melnā un, ja pat mazuļi no slēpošanas skoliņas turp dodas, gan arī mums tā grūtības nesagādās.
Sākam majestātisku, līganu slēpojumu, visapkārt vīd žilbinošs sniegs, acu augstumā pastaigājas mākonīši, saules stari liek jau sarosīties kādai sviedru tērcītei uz termoveļā ievīstītās muguras, un, raugi, pozitīvajām emocijām nemanot pienāk gals. Esam tikuši pie nogāzes kā stāvas sienas un sasveicinājušies ar bailēm. Sākumā šķiet, ka lejā tikšana būs neiespējama. Mēģinām skujiņā salikt slēpes un slīdēt uz leju, bet apakšā ir ciets ledus, kas apgrūtina bremzēšanu, slīdēšanai vien uzņemot ātrumu, un kritiens ir neizbēgams. Sāpes liecina vien par pāris zilumiem, acis meklējoši raugās pēc glābiņa – sniega motocikla, kas varētu nogādāt kalna pakājē. Taču nekā, jāpārvar sevi, un lejupceļš jāpavada uz slēpēm. Iepriekš piedzīvotais neattur no vēlmes pierādīt un apliecināt sevī slēpotāja garu, atkārtojot to pašu maršrutu vēl un vēl. Sākumā vēl kunkuļojāmies grūtākajās vietās, bet pēc piektās reizes jau varēja izsliet muguru un līdzināties kalnu slēpotājiem, gūstot patiesu gandarījumu.
Pastkartē skatītā aina
Nedēļu ilgajā aktīvajā atpūtā manai sejas izteiksmei sašķobīties bailēs bija lemts vēl vienu reizi, iekarojot trīs kilometru augstu virsotni. Jau braucot augšā vagoniņā un raugoties uz acu priekšā vīdošo kalnu, skudrām līdzīgiem stāviem, kas ņirb trases lejasdaļā, domās pārcilāju, vai nebūtu labāk ar pacēlāju doties arī atpakaļceļā. Manu mulsumu pārtrauc vagoniņa durvju atvēršanās, un mierinājumam tiek nolemts vispirms piesēst kalna kafejnīcā, notiesājot sātīgo lazanju un leģendāro itāliešu gardumu – tiramisu. Izejot kafejnīcas āra terasē, skatienam paveras pastkartēs skatīta aina – zilajā debesu palagā dejojoši saules stari, kas aizskar sniegotās smailes. Patiesi īsts ziemīga prieka mirklis! Netālu vējā, izplezdams spārnus, planē klinšu ērglis, tuvākajā korē savu ceļu veic kāds cienījama vecuma alpīnists.
Baiļu tirpiņas savu danci uz muguras sāk, kad vajag sākt no kalna laisties lejā, jo priekšā redzams vien balts piena ceļš, bet aiz līkuma vīd nezināmais. Trase ir nedaudz vairāk kā četrus kilometrus gara, un slēpotājs labā formā to «nolauž» neapstājoties. Ass vējš iesitas sejā un vedina sākt braucienu. Vēl reizi uzmetot skatu kalnu majestātiskumam un pirmatnējai neskartībai, slēpojam lejā. Trases šeit ir visplatākās un sniega kvalitāte labākā, taču pie augstuma ir jāpierod, un, kad nonākam jau iepazītajā divus tūkstošus augstajā virsotnē, nebeidzu slavināt visus svētos, ka esam iztikuši bez traumām.
Nogurušajam rumpim īsts baudījums dienas beigās ir termālo baseinu kompleksa apmeklējums. Garaiņiem ceļoties augšup, skatiens vērsts uz kalnu, kur vēl dienā slēpojām, bet tagad to ieņēmuši traktori, lai trases nogludinātu kā izstieptus linu palagus. Virs galvas zaigo zvaigznes, svaigais Alpu gaiss ir dziedējošs gan miesai, gan dvēselei, un sniegā grimstošo kalnu skaistums ir patiess baudījums pilsētas ainavas nogurdinātām acīm.
UZZIŅAI
Bormio ir kalnu kūrorts ziemeļu Itālijā, Sondrio provincē, Alpu centrālajā daļā.
Tuvākā lidosta Bergamo atrodas apmēram 184 km attālumā. Brauciens ilgst aptuveni 3 stundas.
Slēpošanas sezona Bormio ilgst no decembra līdz aprīlim.
Bormio slēpošanas zonā ir 20 trases, kuru kopējais garums ir 50 kilometru.
Katru pirmdienu Bormio centrālajā laukumā tūristiem tiek organizēti svētki ar karstvīna un siera degustāciju.
Vidējās klases auto noma Bergamo lidostā nedēļai – 126 eiro.
Labiekārtoti četrvietīgi apartamenti nedēļai Bormio – sākot no 510 eiro.
Slēpošanas karte piecām ielejām «Alta Valtellina» sešām dienām – 238 eiro/ vienam pieaugušajam. Bērniem līdz 8 gadu vecumam, ja vienam no vecākiem ir slēpošanas karte uz vismaz 3 dienām, – par brīvu.
Slēpošanas inventāra noma – no 80 eiro nedēļā.
Bormio atrodas 3 termālie SPA centri ar vairākiem termālajiem avotiem un baseiniem. Visi ir atjaunoti un darbojas visu gadu. Termālo ūdeņu temperatūra ir 37° – 43°C. Cenas sākot no 15 – 60 eiro.
Pica – sākot no 8 eiro, zupa – sākot no 7 eiro, burgers un frī kartupeļi kalna kafejnīcā – 12 eiro.
