Cerēju, ka uzlabosies atmiņa un atcerēšos, kāds bija segvārds manam pirmajam stāstiņam Bauskas avīzē.
Cerēju, ka uzlabosies atmiņa un atcerēšos, kāds bija segvārds manam pirmajam stāstiņam Bauskas avīzē. Ja pareizi atminos, tas iznāca 1937. gada 20. maijā – tā bija trešdiena. Stāstiņš bija par jaunu zobārsti, nosaukumu neatceros.
Man toreiz laikam bija liela dūša. Biju stāstu uzrakstījusi un sūtīju to avīzei. Iespieda. Kad pēc 20. maija aizgāju ar redaktoru iepazīties, viņš vaicāja, vai man daudz dzejoļu. Es atbildēju – neviena. Viņš bija pārsteigts, jo parasti sākot rakstīt ar dzeju un tad pārejot uz prozu. Es teicu, ka ķeros tūlīt pie prozas – tā man labāk patīk.
Segvārdu sev izvēlējos, jo mans tēvs toreiz bija Bauskas apriņķa priekšnieks. Manuprāt, viņš nebūtu sevišķi sajūsmināts par maniem pirmajiem soļiem literatūrā. Gribētu arī, lai mans pirmais stāstiņš, tā sacīt, stāv pats uz savām kājām, nevis slēpjas aiz pilsētā pazīstama uzvārda.
1938. gadā tēvu pārcēla uz Valmieru. Turpināju rakstīt stāstiņus, bet tie tālāk par mana galda atvilktnēm netika. Dievs vien zina, kas tos vēlāk lasīja un kas ar tiem notika.
