Vecumnieku dzelzceļa stacijā 25. martā notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts sarīkojums.
Atceres brīdi apmeklēja gan 1941. gada 14. jūnija, gan 1949. gada 25. marta represijās cietušie, izsūtījumā dzimušie, viņu tuvinieki, skolēni un citi interesenti.
«Šodien kopā pulcējušās trīs dažādas paaudzes – tie, kuri piedzīvojuši deportāciju, tie, kuri zina un apjauš šī vēsturiskā notikuma nozīmi, un tie, kuriem tālie notikumi ir tikai teorētiska vēsture,» atklājot piemiņas sarīkojumu, sacīja pagasta vēstures muzeja vadītāja Aloida Baķe. Viņa atgādināja, ka no bijušā Bauskas apriņķa 1949. gada 25. martā tika deportētas 522 ģimenes jeb 1587 personas. Trīs dienas Vecumnieku dzelzceļa stacijā tika «komplektēti» lopu vagoni, kuros ceļu uz Sibīriju sāka 106 Vecumnieku pagasta iedzīvotāji.
Pie piemiņas akmens no Vecumnieku stacijas izvestajiem skanēja dzeja, dziesmas un melodijas, kas skaudro notikumu aculieciniekiem uzjundīja emocijas, bet pārējiem ļāva apjaust šo ļaužu piedzīvoto pirms 66 gadiem.
Montāžas veidošanā piedalījās Vecumnieku vidusskolas audzēkņi un skolotājas Sanita Roga un Dace Starta, Mūzikas un mākslas skolas direktore Iveta Lavrinoviča un flautas klases audzēkne Nadīna Tīna Skalbe, tautas nama vadība un amatierkolektīvu pārstāvji.
Pasākumu apmeklēja astoņi politiski represētie. Ārija Vārpiņa un Anita Avota (Balode) svešumā devās 1941. gada 14. jūnijā. Ā. Vārpiņai toreiz bija nepilni deviņi gadi. Viņu uz Krasnojarskas apgabalu izsūtīja kopā ar māti un brāli.
85 gadus veco Mirdzu Narunovsku uz Sibīriju aizveda no Vecumnieku dzelzceļa stacijas. Tolaik viņa mācījās 11. klasē. M. Narunovska pateicās A. Baķei, kura ik gadu politiski represētos «sadzen kopā un neļauj izklīst».
«Katras paaudzes pārstāvjiem, kas te sapulcējušies, ir atmiņas ar citu toņkārtu. Mēs nedrīkstam nocirst šī notikumu un atmiņu koka saknes. Kamēr jaunie tās kops, kamēr tās vārdos izskanēs, tikmēr šis koks un tā pārciestais dzīvos,» pārliecināta Aloida Baķe.
