Francijā 15. gadsimtā dzīvoja puisis Fransuā Vijons. Nabags, bet Dieva dāsnuma apzeltīts. Viņš pabeidza Sorbonnas universitāti ar mākslas bakalaura grādu. Tas nozīmēja iekļūšanu gara aristokrātu kārtā, bet turpmāko dzīvi puisis pavadīja kā bohēmists, klaidonis un deklasēts elements. Savu ideālu un pasaules nežēlīgā skarbuma nesamērojamību Vijons izteica dzejā. Ne jau publicēšanai, protams. Taču viņa robustie, neizglītotie, nejaušie dzīves ceļabiedri vārsmas saprata. Izdziedāja, izdzīvoja sevī, nododot no paaudzes paaudzē. «Es strauta malā slāpēs eju bojā,/ Un ugunskura tuvumā man salst,/ Es esmu dzimtenē, bet jūtos tālu projām…» rakstīja Vijons. Un kurš uzdrošināsies pateikt, ka šķietami visvarenajā 21. gadsimtā, kad cilvēks valda pār cilvēku un dabu, un visām radībām, mēs nejūtamies līdzīgi Vijonam pie saviem strautiem, ugunskuriem un savā dzimtenē? Līdzīgu izjūtu dzejniece Māra Zālīte reiz nodēvēja par kosmiskām skumjām. Tās, manuprāt, ir ikkatra cilvēka nepiepildāmās ilgas pēc harmoniskas pasaules sevī un ap sevi.Kāpēc pieminēju Fransuā Vijonu? Nupat ir izdots dziesminieka Haralda Sīmaņa disks «Es esmu rīts». Haralds, vienkāršs jumtu licējs, Latvijas baznīcu torņu atjaunotājs un unikālas, Dieva dotas daudzoktāvu balss īpašnieks, pirms gadiem 30 mums atnesa Vijona pirmo vēsti par strauta malu un slāpēm. Gruzīnu bards Bulats Okudžava jau agrāk bija atdevis mūsdienu pasaulei Vijona lūgšanu krievu valodā. Klusajā nedēļā šogad man gribas klausīties «sliktā puiša» Fransuā tekstus manu laikabiedru apskaidroti skaistajā izpildījumā. Kāpēc? To es nezinu.
Strauta malā
00:00 02.04.2012
51