Tuvojoties vēlēšanām ar interesi vēroju ne tikai to, kā lielākie politiskie spēki ceļ sevi saulītē un nomelno citus, bet pievēršu uzmanību arī tam, kā to visu uztver jaunieši.Aizvakar, apmeklējot Bauskas novada svētku noslēguma koncertu un satiekot vairākas paziņas, mūsu saruna pievērsās arī politiskiem jautājumiem. Ilgi gan par to netika diskutēts, jo viena sarunas dalībniece visai drīz bez īpaša paskaidrojuma ierosināja mainīt tēmu. Nu, neko darīt, sākām runāt par ko citu. Nepagāja ne brīdis, kad jauniete, kurai politika it kā neinteresējot, iesaucās: «Eu, re, kur iet Parādnieks!» Līdzīgi gadījumi piedzīvoti vairākkārt, un ikviens liek aizdomāties, ka politika jaunatnei ir saistoša, taču vairākums nevēlas to izrādīt. Kas to būtu domājis, ka šādas lietas demokrātiskā valstī var pat sasniegt tabu statusu?!Acīmredzot šāda nostāja izveidojusies pret visiem «lielajiem un ļaunajiem» Saeimas sēdekļu deldētājiem, jo atsevišķi uzvārdi garajos partiju sarakstos liek saausīties. Viņi cilvēku acīs vairs nav vienkārši politiķi, bet tiem tiek automātiski atlaisti visi grēki un nereti pat piešķirts dižā vadoņa statuss.Kāds draugs bija tik laimīgs, kad nesen, viesojoties Rīgā, viņam garām pagāja Valdis Zatlers. Tas atgādina veco ļaužu prieka pilnos atmiņu stāstus par tikšanos ar Kārli Ulmani, taču ar salīdzinājumiem nevajadzētu pārsteigties, jo vēlēšanas un nākamo valdības vīru darbi vēl tikai priekšā. Kā tas beigsies, lasīsim vēstures grāmatās pēc gadiem piecdesmit.To pašu var teikt par jauniešiem, arī no mana paziņu loka, kas šogad pievienojušies kādai partijai vai vēl plāno to darīt. Viņu vidū manāmi gan tādi, kas tiešām vēlas savai valstij palīdzēt, gan tādi, kas vienkārši grib «aizbraukt uz Briseli» vai gūt kādu citu taustāmu labumu.
