Kaut tikai nebūtu starpbrīža, kaut nezustu nokaitētā emocionālā spriedze zālē!
Kaut tikai nebūtu starpbrīža, kaut nezustu nokaitētā emocionālā spriedze zālē! Tā bija vienīgā vēlme, skatoties Romana Viktjuka teātra jauno iestudējumu “Svešais dārzs. Rūdolfs Nurejevs”.
Izrāde notika Latvijas Dailes teātrī 31. oktobrī.
Spilgts sniegums
Mazpazīstamā baškīru žurnālista un dramaturga Azata Abdullina luga ir kļuvusi par Maskavas šī gada kultūras dzīves spilgtāko notikumu. Tikai tāds meistars kā režisors Romans Viktjuks var radīt brīnumu no poētiska, taču visnotaļ parasta dramaturģiskā materiāla. Izrādi par pasaulslaveno baletdejotāju Rūdolfu Nurejevu – 20. gadsimta leģendu – Viktjuka teātris iestudējis 2004. gada sākumā.
Par to, lai rīdzinieki varētu baudīt režisora jauno darbu, gādājusi festivāla “Baltijas pērle” direktore Marina Ļipčenko. “Rīga ir mana mīļā pilsēta. Kopš 1993. gada mūsu trupa regulāri ierodas viesizrādēs Latvijā. Šeit ir izglītoti skatītāji, kas mūs pazīst un mīl,” pateicības vārdus publikai pēc izrādes veltīja režisors. Viņš piebilda, ka turpmāk ik nedēļu viesosies Svetlanas Ivaņņikovas veidotajā rīta raidījumā Latvijas Televīzijā.
Stāsts par Rūdolfa Nurejeva dzīvi R. Viktjuka teātra trupas interpretācijā ir satriecošs – skaists un traģisks vienlaikus. Lai gan iestudējums ir ansambļa spēle, to precīzāk būtu dēvēt par viena aktiera teātri ar žilbinošo Dmitriju Bozinu titullomā. Viņš ir krievu teātra jaunās paaudzes pirmā zvaigzne, kurš R. Viktjuka trupā ienāca 1993. gadā. Kopš tā laika Dmitrijs daudzās izrādēs ir spēlējis galvenās lomas. Viņš ir klasisks piemērs tam, cik neierobežotas talanta šķautnes aktieris var atklāt kopdarbībā ar izcilu režisoru.
Pielūgts un apjūsmots
R. Viktjuka stilu raksturo izteikts minimālisms, nosacītība, sakāpināta dinamika, līdz pilnībai izkopta ķermeņa plastika. Izrādes “Svešais dārzs. Rūdolfs Nurejevs” scenogrāfijā izmantots tikai baltās un melnās krāsas kontrasts. Reizēm uz ekrāna pavīd dokumentāli kadri no baletdejotāja izrādēm pasaules lielākajos teātros. Neparasti daudz tuvplānu, kas atklāj gluži “jaunu” Nurejevu – lielisku dramatisku aktieri, nevis tikai virtuozu dejotāju. Izrādē skan pasaules slavenāko baletu mūzikas fragmenti, kas emocionālo spriegumu sakāpina līdz galējai robežai. Tad šķiet, ka zālē sēdošie ir Nurejeva dzīves aculiecinieki.
Baletdejotājs bija 20. gadsimta seksa simbols – sieviešu un vīriešu pielūgts un apjūsmots. Taču dzīvē Nurejeva attiecības ar partneriem vīriešiem un vienīgo sievieti – Londonas karaliskā baleta prīmu Margo Fonteinu – bija izmisuma pilnas, saraustītas, neizdibināmas.
Jaunā izrāde vienlaikus ir maģiskas pārmiesošanās spēle, jo Dmitrijs Bozins ārēji šķiet ārkārtīgi līdzīgs Nurejevam. “..lielā aktiera Dimas Bozina acīmredzamā līdzība ģeniālajam tatāram lika daudziem Maskavas teātru vērtētājiem milzīgā izbrīnā ieplest acis un izdvest – neticami,” recenzijā žurnālā “Izklaide” raksta Normunds Naumanis. To izrādē Dailes teātrī izjuta arī skatītāji.
Ķermeņa kultūra
Kaislīgs, nevaldāms, gandrīz lidojošs titullomas atveidotājs dejotāja traģisko likteni izdzīvo ar tādu pašatdevi, ka reizēm skudriņas skrien pār muguru. R. Viktjuka teātra acīmredzama īpatnība ir aktieru ķermeņa kultūra. Dmitrijs Bozins to ir izkopis līdz pilnībai. Taču ideāls ķermenis neko nenozīmētu, ja tajā nedegtu “iekšējā uguns” – gars. Gluži tāpat kā Mikelandželo gleznotajā radīšanas stāstā Siksta kapelā, kad Dievs ar pirkstgala pieskārienu Ādamu padara par garīgu būtni. Šis aspekts arī noteica Nurejeva mākslas maģisko pievilcību. Diemžēl daudzi aiz ārējā spožuma to nepamanīja.
Grūti pateikt, kādas metodes izmanto R. Viktjuks, lai materializētu savu aktieru dvēseli un garu, kas izrādi “Svešais dārzs. Rūdolfs Nurejevs” bez šaubīšanās ļauj ierindot augstās mākslas labāko paraugu kategorijā. Kritiķi lielā vienprātībā atzīst, ka jaunais iestudējums ir skandalozā, neparasti erudītā un savrupu mākslas ceļu ejošā režisora atdzimšana. Gribētos iekāpt vilcienā Rīga–Maskava un izrādi noskatīties vēlreiz.
***
– Tatāru izcelsmes baletdejotājs Rūdolfs Nurejevs (1938–1992) dzimis Ufā (Baškīrija).
– Absolvējis Vaganovas horeogrāfijas institūtu, kļuvis par solistu Ļeņingradas Kirova operas un baleta teātrī.
– 1971. gadā viesizrāžu laikā Francijā pieņēmis lēmumu neatgriezties dzimtenē.
– Bijis solists Londonas Karaliskā baleta, Vācijas Nacionālā baleta trupās, piedalījies izrādēs Brodvejā (Ņujorka), Austrālijā, Japānā.
– 1983. gadā kļuvis par Parīzes Operas un baleta teātra direktoru.
– Baletdejotāja tuvu paziņu vidū bijuši Žaklīna Kenedija, baroni Rotšildi, Endijs Vorhols, Miks Džegers.
– Miris Florencē, apglabāts Parīzē. Diagnoze – AIDS.
