Attālumi ir tā sarukuši, ka spēj tik atjēgties – rīta stundā esi Briselē, bet pēcpusdienā jau slēpo pa Likvertenu meža balto apli.Un domās reizē ar ziemas saules skopajiem stariem, kas uzplaiksnī caur apsnigušo koku zariem, raisās atskārsmes par tālo un tuvo. Briselē bija patīkami dzirdēt, ka Andris Piebalgs, attīstības sadarbības komisāra amata kandidāts, ir spoži izturējis trīs stundu ilgu publisko uzklausīšanu un atbildējis uz Eiropas Parlamenta Attīstības komitejas deputātu jautājumiem. Jutu iekšēju lepnumu, jo viņa senči nāk no manas dzimtās puses Budbergas. Personiskās izjūtas savijās ar pilsonisku gandarījumu, ka mūsu mazās Latvijas viens vieds vīrs ir guvis ievērību Eiropas kopienas institūciju sarežģītajā sistēmā.Nedaudz vēlāk sastapos ar kādreizējo Bauskas meiteni Baibu Bartušēvicu. Viņa pēc divus gadus ilgas gaidīšanas un gana nopietnas eksaminācijas atradusi darbu Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorātā. Baibas vīra dzimtene ir Nīderlande. Jaunā ģimene strādā Briselē, audzina dēlu, kurš dzimis 11. novembrī, Lāčplēša dienā. Ģimenes draugi puisēnu saucot par mazo Lāčplēsīti, un tieši šis datums visiem esot iegulis atmiņā. Baibas acīs saskatīju valgumu, kad viņa stāstīja, kā pērnvasar Briselē svinēti Jāņi, ka no attāluma jo jēgpilnāki esot latviskie simboli – rakstaini dūraiņi, Nameja gredzens, dzintars.Šepat, Latvijā, sniega aplī riņķojot un baudot šīsziemas gleznaino baltumu, kā klasiskā filmā manā iekšējā sarunā ar sevi mainās tumši un gaiši kadri. Par cilvēka spēku rast savu ceļu un būt stipram. Par katram nolemtu gājumu un to, cik liela vara ir ārējiem spēkiem. Tāluma un tuvuma saskares motīvs, ko tagad izjūt tik daudzi, paver katram citādāku emociju plūsmu.
