Makšķerniekiem pie upēm un ezeriem bieži vien uzrodas neviena neaicināti kompanjoni – murrājoši un it kā draudzīgi kaķi, kas ar acīm, ķepu vēzieniem un pieglaušanos aicina padalīties ar lomu. Ne vienmēr tas beidzas apmierinoši abām pusēm.
Visvairāk makšķerniekus parasti šokējot kaķu apetīte – reizēm brīnās pat pieredzējušākie zivju ķērāji. Izvilktos lomus lielos apjomos ir gatavi apēst ne tikai lielie murrātāji, bet arī paši mazākie. Ir gadījies tā – atnes mājās pāris zivju mazā kaķēna lielumā un apmierināti nodomā: «Redz, šīs pietiks ilgākam laikam!» Pēc pusstundas, redzot, kā loms pazūd kaķēna vēderā, sāc prātot: «Zivis svēra vairāk nekā ēdājs. Kas tas tagad ir, ko redzu, – kaķis vai zivs?»
Āķis… vilnā
Kaķu murrāšana vai kliedzieni tiek daudz pozitīvāk uztverti, ja loms nāk krastā un makšķerniekiem labs prāts. Toties, ja zivju nav, bet bļaujošs un prasīgs zvērs staigā apkārt, cilvēkos mostas zemākie instinkti, un nepatika var izpausties minkas virzienā.
Viens no manas mājas runčukiem – melns skaistulis ar garu, kuplu spalvu un negantu balsi – savulaik katru pavasari uz vimbu laiku ļoti agri muka no mājām un atgriežoties pusdienas neprasīja. Tad pēkšņi šis divas dienas palika mājās. Prom neskrēja, staigāja maz. Pēc kāda brīža pamanījām, ka gaita kļuvusi savāda – gāja, pakaļgalu kustinot kā vēderdejotāja, – no vienas puses uz otru.
Virspusēja apskate neko nedeva, tika izteikti dažādi minējumi, piemēram, kāda zivs asaka iestrēgusi vēderā un tagad runčuku moka. Sataisījāmies vest pie veterinārārstes. Ņemot rokās, pamanījām, ka starp pakaļējām kājām atrodas liels vilnas kunkulis. Sākām pētīt – izrādījās, kājstarpē iemudžināts trīsžuburu āķis. Uzmanīgi vilnu apgraizījām, līdz murrātājs bija atbrīvots. Pēc tam kādu laiku tik centīgi uz pludmali vairs neskrēja.
Aptaujātie makšķernieki atzina, ka āķi vilnā šis varēja dabūt divos veidos – vai nu tiešām kāds nokaitināts makšķernieks ieķeksējis, vai negadījums. Kaķi bieži vien tik nekaunīgi lien pēc zivīm, ka, makšķeri vicinot, āķis reizēm ieķeras ne tikai vilnā, bet arī kādās vārīgākās ķermeņa vietās…
Uzvar līdaka
Cits makšķernieks nesen pastāstīja, kā kaķa alkatības dēļ līdaka tikusi brīvībā. Esot ieradies uz Bangu dīķi ķert plēsīgas zivis. Kompanjonos pieteicies ruds, nedaudz noplucis runčuks un sācis prasīt sev daļu loma. Sākumā ķērušās tikai mazas zivteles, tās atdotas apēšanai. «Biju izbrīnīts – notiesāja vienu, otru, trešo un vēl prasīja. Kopā astoņas mazas zivis. Tad likās, ka šis būs paēdis,» atceras makšķernieks.
Un tad pieķēries gaidītais loms – līdaka. Lielā zivs nākusi krastā grūti, un to, ka āķa galā kaut kas ir, pamanījis arī kaķis. Tas meties uz laipas un iegāzis dīķī zivju ķeramo tīkliņu. Bez tā izvilkt līdaku ir ļoti grūti. Tomēr nekas cits neatlika. Pamazām un uzmanīgi lielo zivi piespieda pamest viņas ierasto stihiju un nogādāja uz laipas.
Tajā brīdī runcis laikam nolēmis, ka situsi viņa zvaigžņu stunda, un grābis ar zobiem līdakai astē. Daļēji jau nomierinātā zivs sākusi trakot un lēkāt pa laipu – ar rokām nenoturēt. Trijatā pa dēļiem lēkājot, āķis līdakai no mutes izslīdēja ārā, kaķim viena kāja iesprūda laipas dēļos, un lielais loms izslīdēja starp rokām un iekrita atpakaļ dīķī.
«Neko darīt – atbrīvoju iesprūdušo kaķa kāju un palaidu, lai iet. Vēl aizvien nesaprotu, ko viņš domāja, kad krita virsū līdakai – tik lielu zivi runcis vienalga nebūtu apēdis,» tā par minku cilts neremdināmo apetīti teic pieredzējušais makšķernieks.
