Būdama atvaļinājumā ārpus Latvijas, uzzināju par mūsu valdības demisiju. Kad bija pieejams internets, noklausījāmies premjerministres Laimdotas Straujumas paziņojumu. Valdības vadītāja bija uztraukusies vispārākajā pakāpē, minēja vairākus labos darbus, bija pilnīgi skaidrs, ka valstī viss kārtībā. To noklausījušās, mēs, trīs latvietes, jautājoši saskatījāmies: «Bet viņa taču nepateica galveno – kāpēc valdībai jākrīt, ja Latvijā viss rit labi?!»
«Vienotība» ar «rudo lapsu» galvgalī tā arī joprojām nav papūlējusies vēlētājiem minēt kaut jel kādus ieganstus, ja ne argumentētus iemeslus, kāpēc šai valdībai jāaiziet. Tāda nievājoša attieksme. Satversmē rakstīts, ka valdība krīt, ja Saeima noraida tās sagatavoto budžeta likumu. Šoreiz valstī atgadījās tieši otrādi – budžets 2016. gadam tika akceptēts parlamentā, un tad L. Straujuma atkāpās. Jau labu laiku pirms šī paziņojuma virmoja gan minējumi, gan skaidras norādes par valdības maiņu, kaut arī nopietnu iemeslu nav. Tas, ka Straujuma neizskatās un nerunā reprezentabli, nevar tikt uzskatīts par nopietnu politisku argumentu. Pēc visa notikušā partija «Vienotība» ar Solvitu Āboltiņu vadībā parāda sevi vēl neglītākā apgaismojumā kā līdz šim. Nosaukums šai partijai skan kā izsmiekls, jo no vienotības tajā ne vēsts. Aizspogulija turpinās.
Ja valstī viss izskatījās puslīdz mierīgi, noteikti bija jārada nemieri. Atkal kādam jācenšas skriet pēc amata, varas un naudas. Valsts un tauta? Nospļauties! Atkal sāktās reformas būs jāpārreformē, stabilitāti un skaidrību izglītības sistēmā, veselības aizsardzībā, nodokļu politikā nesagaidīt. Ļoti aicinu vēlētājus trenēt atmiņu un pirms nākamās Saeimas vēlēšanām tomēr atcerēties «savus varoņus» un viņu «labos darbus» savu ambīciju apmierināšanai, ne valsts stiprināšanai.
