Rīt pēdējā skolas diena. Tad – somas kaktā, skolas formas skapī, grāmatas prom – lecam vasarā! Trīs mēneši atpūtai un galvas vēdināšanai, darbam un kabatas naudas pelnīšanai, sevis radošai pilnveidošanai. Trīs mēneši, kuros vecākiem sēdēt uz kakla, bojājot vasaru viņiem un sev.Veidu, kā vadīt vienu no saulainākajiem gadalaikiem, ir daudz. Krietni mazāk ir iespēju, ko nosaka finanses, piedāvājumu pieejamība, to saturiskais piepildījums. Izklaidējošas vai izzinošas vasaras nometnes mūsu puses bērniem tikpat kā nepiedāvā. Ja neskaita dažas pašvaldības rīkotās, kas paredzētas noteiktai iedzīvotāju grupai. Maksas nometnes arī tikai daļai sabiedrības pieejamas. Turklāt vasaras nometne – tā ir viena, labākajā gadījumā divas no divpadsmit nedēļām. Darba iespējas pusaudžiem arī ir ierobežotas. Nav darba devēju, arī uzņēmumu specifika ir tāda, ka pieprasījums pēc mazkvalificēta bērnu darbaspēka ir minimāls. Arī pašus strādātgribētājus par lieliem censoņiem reti var uzskatīt. Ielikt šo laiku bērnu kādreizējo kolhozu biešu vagās – tas būtu pasaules gals strādātājam, arī saimniekam, kuram piedevām uzkluptu bērnu, cilvēku un vēl sazin kādu tiesību aizstāvju organizācijas.Nelāgi sanāk. Pēc patosa pilnā ievada viss veidojas drūmās krāsās. Ko īsti darīt bērniem vasarā? Dažas Bērnu un jauniešu centra aktivitātes, kāds mazumiņš pašvaldības sarūpētu izklaižu. Pašiem vien būs savas dienas un vakari jāplāno, jāmeklē saturīgais, relaksējošais saprātīgās nodarbēs. Ļoti negribētos ar alkohola apreibinātiem pusaudžiem sastapties pilskalna diskotēkās. Tāpat negribētos ticēt kādas socioloģisko pētījumu firmas vēstījumam, ka viens no pusaudžu skatītākajiem seriāliem ir «Tūkstoš veidu, kā nomirt». Ir taču vēl cits tūkstotis veidu, kā sevi apliecināt – jautri, saturīgi un vasarai atbilstīgi.
Tūkstoš veidu
00:00 30.05.2012
94