Izlasot «Bauskas Dzīves» 26. aprīļa numura 5. lappusē publicēto LSDSP politisko reklāmu par jaunas Satversmes nepieciešamību, radās dažas pārdomas.
Izlasot «Bauskas Dzīves» 26. aprīļa numura 5. lappusē publicēto LSDSP politisko reklāmu par jaunas Satversmes nepieciešamību, radās dažas pārdomas. Vispirms jau mani kā Latvijas pilsoni aizskāra mūsu valsts pamatdokumenta nozākāšana, kas dažkārt robežojas ar infantilismu. Nosaucot Latvijas 1922. gada Satversmi par «zirgu tramvaja laikmeta Konstitūciju ar tik primitīvu reglamentēšanas līmeni», sociāldemokrātu teorētiķi kārtējo reizi demonstrē savas «vispusīgās» zināšanas. Vēlos paskaidrot, ka Rīgā zirgu tramvaju elektriskais tramvajs nomainīja jau 1901. gadā. Liepājā šis elektriskais transporta līdzeklis sāka darboties vēl dažus gadus agrāk (tas bija pirmais visā Krievijas impērijā). Var jau būt, ka 1922. gadā zirgu tramvajs vēl darbojās kaut kur dziļi Krievzemē, bet ne jau par Krievijas Konstitūciju tagad ir runa.
Par «primitīvo reglamentēšanas līmeni». Arī Jurim Bojāram vajadzētu zināt, ka pasaulē mēdz būt gan konstitūcijas, kas veidotas kā sīki detalizēts likums, gan tādas, kurās tikai vispārīgi reglamentēta pārvaldes struktūra un politiskās attiecības. Latvijas 1922. gada Satversme pieder pie otrā veida, bet LSDSP piedāvātie grozījumi faktiski ir pilnīgi jauna Konstitūcija, kas pieskaitāma pirmajam veidam. Sīki reglamentētos pamatlikumus nākas grozīt krietni vien biežāk nekā tos, kuros deklarēti vispārējie valsts uzbūves un pārvaldes principi.
1922. gada Satversme tapa divu gadu laikā, un to izstrādāja dažādu politisko partiju 152 deputāti. Viņu vidū bija daudzi tā laika ievērojamākie juristi, tostarp arī sociāldemokrāti. Tagad tiek piedāvāts dažu cilvēku visai ambiciozs Satversmes projekts. Varētu piekrist, ka mūsu pamatlikumam ir daži trūkumi, bet tādi atrodami jebkuras valsts modernajās konstitūcijās. Protams, mēs vēl labi atceramies «visdemokrātiskāko un nekļūdīgi pareizo» PSRS Konstitūciju. Visās demokrātiskās valstīs, arī Latvijā, pamatlikums tiek pamazām pilnveidots, nevis nomainīts ar radikāli pārveidotu Konstitūciju.
Reklāmraksta saturs dažu varētu pārliecināt, ka ar šo «Bojāra Satversmi» tiktu likvidētas visas līdzšinējās nebūšanas un tiktu nodrošināta vispārēja labklājība. Var jau izstrādāt vēl desmitreiz garāku un sarežģītāku pamatlikumu, bet nez vai no tā vēders pilnāks kļūs. Arī visas tautas vēlēts prezidents nav nekādas universālas zāles visu kaišu ārstēšanai. Mūsu valsts eiropeiskais parlamentārās demokrātijas modelis ar Saeimas vēlētu Valsts prezidentu izmaksā lētāk nekā amerikāniskais paraugs. Vai mums tiešām jāseko kaimiņvalstu Lietuvas, Krievijas un Baltkrievijas piemēram, kuras pārgāja uz amerikānisko modeli ar visas tautas vēlētu prezidentu? Vai tiešām šajās valstīs labāk klājas?
Ja mūsu valstī iepriekšējās Valsts prezidenta vēlēšanās būtu piedalījušies visi pilsoņi, tad netiktu ievēlēta tagadējā prezidente, ar ko mēs varam lepoties.
Patiesībā jau katram būtu vēlams izlasīt šo Satversmes grozījumu projektu, jo politiskajās reklāmās un antireklāmās var sarakstīt visu ko. Man ļoti bīstams šķiet 41. pantā rakstītais: «Mazākumtautību tiesības uz to savstarpējās vienlīdzības principa pamata valsts aizsargā atbilstoši Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem.» Tādējādi starptautiskie līgumi tiek nostādīti augstāk par nacionālo likumdošanu, un tas var apdraudēt latviešu tautas eksistenci.
