Šonedēļ ar interesi sekoju līdzi kāda studenta projektam, kur tiek vākta nauda Latvijas izglābšanai no parādu jūga.Otrdien, kad pirmo reizi aplūkoju projekta mājaslapu, tajā bija atrodama informācija, ka pagaidām ziedoti 60 latu. Nākamajā dienā jau bija vairāk nekā 200, bet ceturtdienas pēcpusdienā gandrīz tūkstotis. Rupji rēķinot, sanāk, ka ik dienu iepriekšējās dienas savāktā nauda četrkāršojas. Ja pafantazētu vēl, tad, tādā veidā turpinot, nepieciešamā summa būtu savākta 16 dienās. Taču tam ticēt būtu pārāk naivi. Tagad atgriezīsimies realitātē. Tas, ka students, kuru varbūt arī skars budžeta konsolidācijas sekas, nav atmetis ticību savai valstij un cenšas tai palīdzēt, ir apsveicami un reizē arī nožēlojami, jo dažu «gāzi grīdā spiedēju» dēļ vienkāršajai tautai nu ir jācieš. No projekta mājaslapā atrodamā ziedotāju saraksta (pašlaik nedaudz virs simta) var secināt, ka pārsvarā naudu Latvijas glābšanai pārskaitījuši esošie valsts iedzīvotāji. Viņi lielākoties šķīrušies no viena eiro, taču ir arī izņēmumi, piemēram, kāda skolotāja un pensionāre, kuras ziedojušas 14 eiro. Lielākas summas ziedojuši ārzemēs dzīvojušie latvieši, viens pat simtnieku. Sarakstā parādās arī pa kādam ārzemniekam, kuri arī bijuši gana dāsni un ziedojuši vidēji no 20 līdz 50 eiro. Tas liecina gan par to, ka projekts sasniedzis arī citu valstu iedzīvotāju ausis, gan par to, ka pasaulē vēl ir cilvēki, kuri nedomā tikai par savu labklājību.Jācer, ka minētais jaunietis ar savākto naudu nekur nenozudīs, bet gan saglabās projekta ideju, ziedojumus, vienojoties gan ar tautu, gan ar valdību, spēs pārvērst redzamos un taustāmos uzlabojumos valstī. Pretējā gadījumā tā jau reti sastopamā mūsu iedzīvotāju uzticība būs zudusi.
