Pagasta vēstures materiālu krātuvi «Novadnieki» skaistkalnieši nesauc par muzeju. Materiāli nav sistematizēti, uzskaitīti un eksponēti, bet novietoti pagastmājas divos kambarīšos.
Pagasta vēstures materiālu krātuvi “Novadnieki” skaistkalnieši nesauc par muzeju. Materiāli nav sistematizēti, uzskaitīti un eksponēti, bet novietoti pagastmājas divos kambarīšos.
Novērtē hronista darbu
Skaistkalnes vēstures pētnieks pirmās brīvvalsts perioda pagasta hronists Pēteris Lukaševics ir atstājis ļoti vērtīgu mantojumu, bet pagaidām nav neviena, kas uzņemtos skrupulozo muzejnieka darbu. Ne jau tāpēc, ka skaistkalnieši nebūtu sava novada patrioti. Interese par pagasta vēsturi ir gan ģimenes ārstam Uldim Mantonam, gan vietējās vidusskolas vēstures skolotājam Ingum Pavinkšnim, arī pašvaldības priekšsēdētājam Jānim Kalniņam un citiem iedzīvotājiem.
Viņi prot novērtēt Pētera Lukaševica veikumu un jūt dziļu cieņu pret viņa mūža darbu. Ne velti 2003. gadā ar pašvaldības atbalstu skaistkalnieši pie ieejas pašvaldības namā uzstādīja piemiņas plāksni novada hronistam. Taču, ieraugot kaudzē sakrautus etnogrāfiskus, sadzīves priekšmetus, manuskriptus un dokumentu mapes, rodas pretrunīgas izjūtas.
Pārāk aizņemti cilvēki
Uldis Mantons, kuru 80. gadu vidū pētniecības darbā iesaistījis Pēteris Lukaševics, atzīst: “Man nav laika veidot muzeju. Tas ir ļoti darbietilpīgs, sarežģīts process, turklāt vajadzīgi līdzekļi. Pat tad, ja pagasts šo naudu piešķirtu, es nevarētu pamest pacientus un nodoties vaļaspriekam. Tāpēc esmu izveidojis vairākas tematiskas dokumentu un fotoattēlu mapes, kas atrodas manā kabinetā. Ikvienam, kurš interesējas par Skaistkalnes pagātni, esmu ar mieru daudzko pastāstīt un parādīt. Visplašāk izpētītie temati ir katoļu baznīcas vēsture un Skaistkalnes karsta kritenes. Ja vien laiks atļauj, piekrītu vadīt interesentu grupas.”
Līdzīga situācija ir arī skolotājam Ingum Pavinkšnim, kurš strādā trijās izglītības iestādēs, mācot vēsturi un vācu valodu: “Pēteris Lukaševics ir radījis ļoti labu pamatu pagasta muzejam, taču lielākais darbs vēl priekšā. Pētījumi jāturpina arhīvos, bet esošo krājumu nepieciešams sistematizēt. Amatieru metodes muzeja veidošanā neder, vajadzīga zinātniska pieeja. Taču man ir savs darbs, tāpēc Skaistkalnes vēstures sistemātiskus pētījumus nevaru turpināt. Šis pienākums būtu jāuzņemas pieredzējušam muzeju speciālistam, bet pagastā piemērotu kandidātu nav.”
Iespējams, ka Uldis Mantons un Ingus Pavinkšnis pārāk pieticīgi vērtē savu veikumu, jo dokumentāru liecību krāšana, lai arī lēnām, tomēr turpinās. Fotoattēlos ārsts fiksējis visus pagasta dzīves svarīgākos notikumus, iesaistījies informācijas apmaiņā ar Skaistkalnes paulīniešu klostera mūkiem. Uldis ir nofotografējis garīdznieku liturģisko tērpu un tekstiliju kolekciju, iemūžinājis baznīcas kapeņu atjaunošanas procesu, sācis liecību vākšanu par Skaistkalnes ebreju kopienas vēsturi. Viņš uzsver, ka tas ir vaļasprieks, nevis zinātnisks darbs. “Varbūt kļūšu par muzejnieku, kad pienāks pensijas vecums, bet vēl ilgi jāgaida. Vecumnieku pagastā ir pozitīvs piemērs, kad pensionēta skolotāja ir kļuvusi par vietējā muzeja vadītāju, pētnieci un gidi,” prāto dakteris.
Popularizēs Skaistkalni
Optimistisks noskaņojums ir Skaistkalnes bibliotēkas vadītājai Daigai Jakuškai. Viņa uzskata, ka pagastā izveidojusies stabila domubiedru grupa, kas izvirzījusi mērķi popularizēt Skaistkalnes tēlu, pievēršot uzmanību kultūrvēstures, dabas objektiem, tradīcijām. Kāpēc pagasta muzeja veidošana nevarētu kļūt par vienu no galvenajiem uzdevumiem?
