Nav gluži tā, ka Latvijā neviens nemācītos no Krievijas polittehnologiem, kam tik veikli izdevās izprovocēt latviešus dalībai referendumā, par kura likumību nav skaidrības. Nākamās klaji politiskās spēlītes bezatbildīgi provokatīvo būtību daudzi laikam neredz vai nevēlas atzīt.Varbūt tāpēc, ka vairākums ļaužu Latvijā ir pensionāri vai teju pensionāri, un viņiem ir vienalga, kā šī nācija nopelnīs iztiku un apgādās vecos ļaudis pēc 20, 30, 50 gadiem. Tā vietā, lai apspriestu pensijas vecuma celšanas risinājumus profesijās, kurās jau 50+ traucē labi strādāt, arodbiedrības atkal grib izmest miljoniem latu bezjēdzīgā referendumā.Vai tie, kuri tagad ir pret pensijas vecuma palielināšanu par nieka trijiem gadiem, vien sasniedzot jau tagad Eiropā valdošo līmeni, būs ar mieru atteikties no valsts maksātās pensijas? Varbūt viņi ir ar mieru sadzīvot ar ievestu darbaspēku, piemēram, no Āzijas valstīm? Tās ir vienkārši formulētas acīmredzamās sekas, jo mēs novecojam, bet bērnu mums nav tik daudz, lai viņi mūs apgādātu.Šī lieta prasa kompleksu risinājumu vairākās jomās, referendums tikai kāpj uz vienām sāpīgajām varžacīm, neredzot citas. Vai valsts iestādes un nevalstiskais sektors spēs vienoties kopīgam mērķim, pagaidām nav skaidrs. Tikmēr es kā darba ņēmēja labāk redzētu arodbiedrību līderus, kuri vairs pat neslēpj savas politiskās ambīcijas, strīdoties ar valdību par otrajā pensiju līmenī ieskaitāmās nodokļu daļas palielināšanu, lai mans krājumiņš vecumdienām veidotos biezāks, nevis mēģinām sakrāt punktus nākamajām vēlēšanām, kārtējo reizi izmetot vējā kaudzi mūsu naudas.
