Laikraksta «Bauskas Dzīve» redakcijā saņemta šāda Bauskas iedzīvotājas vēstule: «Kas tie par cilvēkiem, kuri aptaujā iedzīvotājus par aktuālām tēmām dažādiem pasūtītājiem? Kas un kā viņus apmāca, kāda kategorija no aptaujām izslēdzama jeb ar ko runāt un ar ko ne, un cik atklāti vai slepeni tas notiek? Nereti pēc telefonsarunas zvanītājs, uzzinājis aptaujājamā vecumu, atvainojas – piedodiet, bet jūs man nederat! Neatklāju neko jaunu, ierobežojumi cilvēku viedokļiem ir seni, tomēr pēc kārtējā – jūs nederat – jūtos pazemota. «Derīgums» atklājas īsi pirms vēlēšanām, zinot, ka vecļaudis ir aktīvākie balsotāji. To apjautis viltīgais Nils Ušakovs un ar brīvbiļetēm pensionāriem nodrošinājis valdīšanu Rīgā ilgtermiņā. No kāda vecuma un kāpēc no aptaujām izslēgts iedzīvotāju, šķiet, vairākums, un kā tas saskan ar cilvēktiesībām?»
Vēstuli komentē Arnis Kaktiņš, sabiedriskās domas pētījumu centra «SKDS» vadītājs:
«Ar cilvēkiem, kuri ņem ļaunā līdzīgas situācijas, saskaramies regulāri. Gribētu lūgt tomēr neapvainoties, bet izturēties ar izpratni. Iemesls izriet no principiem, kā būvē sabiedriskās domas aptaujas. Lai datiem būtu jēga, ir ļoti svarīgi, lai aptaujāto kopums – 1000 vai pat 500 cilvēku – atbilstu visas sabiedrības modelim. Lai grupā pareizās proporcijās būtu sievietes un vīrieši, jauni un veci, pilsētās un laukos dzīvojošie, ar augstāku vai zemāku izglītību utt. Vienā grupā «saspiežam» Latviju visā tās dažādībā. Aptaujas gaitā ir jāskatās, vai ievēro vajadzīgās proporcijas, un kādā brīdī var izrādīties, ka veco cilvēku pietiek, bet trūkst jauno. Telefonintervijās viens no jautājumiem ir par vecumu. Ja izrādās, ka šī vecuma cilvēku jau pietiek, tad aptaujātājs netērē sazvanītā laiku, ko varētu pieklājības pēc arī darīt, taču viņa atbildes tāpat izmestu, bet atvainojas un meklē nākamo. Viedokļa neuzklausīšana nav nekādi saistīta ar konkrēto cilvēku, bet ir aptaujas process, lai iegūtu iespējami precīzus rezultātus.»
