Skolotāja Dace Gaigala ir aizrautīga ceļotāja. Centīgi krājot naudu šim priekam, viņa ārpus Latvijas dodas divas reizes gadā.
Skolotāja Dace Gaigala ir aizrautīga ceļotāja. Centīgi krājot naudu šim priekam, viņa ārpus Latvijas dodas divas reizes gadā.
Šogad aprīlī Dace bija Jordānijā, Libānā un Sīrijā, bet parīt, 21. oktobrī, brauks uz Itāliju. “Aizņemos sauli – pavasarī to nevaru sagaidīt, bet rudeņos gribas to ilgāk paturēt,” atzīst Dace.
Mistisks vilinājums
Austrumu zemes Daces sirdi ir savaldzinājušas. “Kopš biju Ēģiptē, man gribas šajā pusē būt vēl un vēl. Tas ir kā mistisks vilinājums, pilnīgi atšķirīga kultūra. Interesanti vērot, kā senlaiku tradīcijas sadzīvo ar mūsdienu dzīves ritmu. Esmu izvēlīga un meklēju ceļabiedrus, kuri grib redzēt kultūras un vēstures vērtības,” stāsta Dace Gaigala.
Viņa ceļo kopā ar domubiedriem, kurus pulcina sabiedriskās organizācijas “Nepaliec viens” dibinātājs Alfs Trepšs. Organizācija stiprina sakarus starp sabiedrību un baznīcu. Alfs sadarbojas ar ceļojumu aģentūrām, piedāvājot kristīgā tūrisma virzienu. Viņš studē teoloģiju, atlicis uzrakstīt bakalaura darbu, lai pabeigtu universitāti. Esot sapnis aizvest ceļojumā cilvēkus ar īpašām vajadzībām.
Ar drēbēm ūdenī
“Ceļojums sākās, lidmašīnai nolaižoties Libānas galvaspilsētā Beirūtā. Dzīvojām viesnīcā pārsimt metru no vietas, kur uzspridzināja valsts premjeru. Likās – kur nu vēl trakāk, taču Libānas gids, mūs sagaidot lidostā, nesteidzās brīdināt, ka varam tikt apdraudēti. Arī nakts pastaigas laikā pilsētā sastapām miermīlīgus un laipnus cilvēkus. Bijām Sidonā, pilsētā Vidusjūras malā, tur ir krustnešu cietoksnis no laikiem, kad tie devās karagājienos uz svētajām zemēm,” stāsta Dace.
Pludmalē pie Vidusjūras grupa izmantojusi iespēju pasauļoties. Tikai pēc pāris stundām uzzinājuši, ka šī ir musulmaņu atpūtas vieta, kur nav pieņemts, ka sievietes izģērbjas, teicis kāds vietējais. “Iepriekš jau brīnījāmies, kā viņas tur peldas – ar brunčiem vai džīnās metas ūdenī, pēc tam sēž uz akmens siltajā vējā un žāvējas,” atceras Dace.
Vadoņi visur
Iebraucot Jordānijā (pilnais nosaukums – Jordānijas Hošemitu karaliste), ceļotāji pamanījuši vadoņu – Hošemitu dzimtas pārstāvju – ģīmetnes. Tās šajā valstī ir visur – uz māju sienām, ielu malās, pat lielveikalos. Par to stāstījusi vietējā gide – Jordānijā ieprecējusies krieviete.
Divas trešdaļas no valsts aizņem tuksneši, attīstība vairāk skārusi vietas Jordānas upes tuvumā. Tajā, kā vēsta Bībele, ir kristīts Jēzus. Svētīšanas rituālu upes zīmīgajā vietā grupas vadītājs atkārtojis arī ar ceļotājiem no Latvijas. Upes otrā krastā ir Jērika – palestīniešu apdzīvotā pilsēta Izraēlas teritorijā. Turienes ebreji uzskata, ka Jēzus kristīšanas īstā vieta atrodoties vairāk uz ziemeļiem un Izraēlas, nevis Jordānijas teritorijā.
Pilsēta klintīs
“Bijām Nebo kalnā, no kura Dievs Mozum pirms nāves rādījis viņa tautai apsolītās zemes, kur piens un medus tecēs. Tūristu tur nav tik daudz, cik vietējie gribētu, bet eiropieši vairās no nedrošības šajā zemē. No 841 metru augstās Nebo kalna virsotnes var samanīt 15 kilometru tālo Nāves jūru un kalnu grēdu pie Jeruzalemes,” atklāj ceļotāja.
Pasakaina ir senā Petra – pilsēta izgrebta smilšakmens klintīs. Dace stāsta, ka uz to apmēram kilometru jāiet pa eju starp milzu akmeņiem un Petras kolonnas acu priekšā parādās pēkšņi, aiz pagrieziena ir kā gluži cita pasaule. Šajā klinšu pilsētā ilgi dzīvojuši beduīni. Kad valdība lūdza šo vietu atbrīvot, lai varētu uz Petru vest ceļotājus, beduīniem ticis atļauts pilsētā tirgoties, nemaksājot nodokļus. To viņi dara joprojām, pārdodot pašu darinātas rotaslietas, trauciņus, nažus, citus rokdarbus.
Par Nāves jūru mēdz teikt, ka tajā peld pat tie, kuri to neprot, jo noslīkt nav iespējams. Sajūta ir interesanta – ļoti sāļais ūdens (uz litru ūdens 34 grami sāls) spiež ķermeni uz augšu kā pludiņu.
Jordānijā Dace staigājusi, ar lakatu aptinusies, jo turienes svelmainais vējš nes smiltis, plēš un sapinkā matus. Galvas apsegšana šajā zemē nav tikai tradīcija, bet arī nepieciešamība. Taču tuksnesis šeit ir viens no skaistākajiem pasaulē, jo smiltis ir sārtas. Šo brīnumu Dace iebērusi maisiņā un atvedusi uz Latviju.
Nemana diedelniekus
“Sīrijā man visvairāk patika Damaska. No kristietības vēstures ir zināms brīdis, kad apustulim Pāvilam bija jābēg un viņu grozā laida pāri Damaskas mūrim. Vecpilsētas kristiešu daļā atrodas Svētā Ananija māja. Tajā ir kristiešu baznīca, kurā svētīts Sauls, kam Dievs bija atņēmis redzi. Sauls pēc tam kļuva par apustuli Pāvilu.
Milzīgs ir Damaskas tirgus – ielas līkumo, veidojot labirintus, gaisā ir garšvielu aromāti, ūdenspīpes smarža, vīraks, smaržeļļu siltā dvesma. Tirgotāji ir mierīgi, laipni, bet manīgi, ja garāmejot mazliet piestāj, tūlīt aicina bodītē. Ļoti daudz zeltlietu, paklāju, lakatu, dažādi Austrumu saldumi, pircēji arābu tērpos, šo kolorītu grūti izstāstīt. Cilvēki nav uzbāzīgi, tūrisms viņus nav samaitājis, nemanīju diedelniekus. Damaskas tirgū mūsu grupas vadītājs kādā bodītē aizmirsa tālruni un pārdevējs viņam skrēja pakaļ lielu gabalu, lai to atdotu,” atceras Dace.
Nenovērš domas
Pirms ieiet Damaskas lielākajā mošejā sievietēm vispirms bija jāuzvelk gari, plandoši viegla auduma mēteļi ar kapuci, kas dziļi jāmauc galvā. Vīriešiem ap gurniem virs biksēm jāapliek tādi kā svārki. Auguma aprises nav noskāršamas, un nekas nenovērš no lūgšanām. Tās notiek nepārtraukti. Damaskas mošeja ir viena no retajām, kur savā zonā var iet arī vietējās sievietes. Sīrieši uzskata, ka šajā svētvietā īpašā svētnīcā atrodas Jāņa Kristītāja galva.
Dace Gaigala uzsver, ka viņa ir kristiete un iespēja būt vietās, kas minētas Bībelē, rada īpašas izjūtas, jo acu priekšā atdzīvojas senatne. “No šādiem ceļojumiem nevedu ikdienišķas preces, taču priecājos par lietām, kas atgādina par redzēto, vietām, cilvēkiem. Man patīk vietējo meistaru darinātas rotaslietas, pat ja tas nav ne zelts, ne sudrabs,” teic Dace.
