Gan pēdējā laika notikumi, kas saistīti ar katastrofu Japānā, gan vienkārša elektrības noraustīšanās pie lielākas vēja brāzmas liek aizdomāties par to, cik maz vajag, lai acumirklī nopostītu zināšanas, kuras cilvēks vairāku tūkstošu gadu laikā uzkrājis.Vēsture atkārtojas, un joprojām cilvēce nav sapratusi, ka ikkatrā jau piedzīvotajā situācijā jāizdara attiecīgie secinājumi. Katru reizi, kad cilvēks ir šķietami sasniedzis zinātnes un tehnoloģiju virsotni un radījis brīnumus – leģendām apvīto zemi Atlantīdu vai okeāna pavēlnieku «Titāniku», atkal atgadās kāds incidents, kas attīstības scenāriju atmet soli atpakaļ. Tiek dots laiks pārdomām, vai sūrais darbs ir gājis pareizajā virzienā.Tik vien kā pārgriezt optisko kabeli vajadzēja kādai 75 gadus vecai metāllūžņu vācējai, lai uz ilgāku laiku tiktu pārtraukta interneta darbība Gruzijā un Armēnijā. Kas vienam ir miljonu bizness, citam tikai tik daudz, lai kādu laiku apmierinātu izsalkumu. Lai arī kā mēs censtos sasniegt vēl neredzētus augstumus, vienmēr atgriežamies pie dienišķās maizes un siltas mājvietas – savu primāro vajadzību apmierināšanas.Ja nebūsim veseli un paēduši, nevienam nevajadzēs ne optiskos kabeļus, ne elektrību, ko ražo miermīlīgais atoms, ne superātri debesu kuģi vai cilvēka intelektam līdzvērtīgi roboti.
